eVeselībasPunkts

Pašcieņa un pašvērtējums

Nereti cilvēkam šķiet, ka dzīve pret viņu ir netaisna, iespējams, citi viņu neuztver nopietni, izrāda necieņu, agresivitāti, kontrolē vai manipulē. Dažkārt šķiet, ka citi cilvēki ir veiksmīgāki, sasniedz savus mērķus, viņiem viss krīt no gaisa un izdodas viegli, viņu dzīve ir piepildīta un jēgpilna. Tie citi šķiet priecīgi un pozitīvi pret sevi un citiem. Salīdzinot sevi ar viņiem, rodas izjūta – viss ir slikti, es neesmu tik gudrs, neesmu tik talantīgs, es neesmu sasniedzis to, ko viņš, man nepieder tas, kas pieder viņam. Vēlāk tas cilvēkā var radīt tādas emocijas kā skumjas, dusmas, vilšanās sevī… Par to, kas slēpjas aiz grūtībām, cilvēks ikdienā domā samērā maz, tomēr dažkārt ir vērts apzināties, kas personas uzvedībai, izvēlēm vai pat dzīvesveidam ir pamatā. Turpmāk apskatīšu, kā cilvēka pašvērtējums un pašcieņa ietekmē viņa dzīvi. Šie ir divi līdzīgi koncepti, tomēr savā būtībā mazliet atšķirīgi.

Pašvērtējums nosaka to, kā cilvēks pats sevi vērtē, kā jūtas un ko domā par sevi. Attiecīgi negatīvas domas par sevi veicina zemāku pašvērtējumu, bet pozitīvas – augstāku. Ja cilvēks spēj paveikt kādu izaicinošu darbu, viņš sajūtas labāk, notic saviem spēkiem, jūtas apmierināts – izdošanās ceļ pašvērtējumu. Savukārt neizdošanās to var pazemināt. Pašvērtējumu var ietekmēt tas, cik lielā mērā cilvēks kritizē un šaubās par sevi, piemēram, kritizē savu izskatu, zināšanas, spējas, vērtību, pārlieku analizē paša darbības un salīdzina sevi ar citiem.

Pašvērtējumu būtiski var ietekmēt arī tas, ko citi cilvēki par mums domā un saka. Piemēram, tas, kā mazotnē vecāki runāja un izturējās pret bērnu, var ietekmēt viņa pašvērtējumu, jo bērna domas par sevi veidojas no ģimenes attieksmes. Tāpat – cik lielā mērā vecāki lika bērnam justies svarīgam, vajadzīgam, atbalstītam.

Pašvērtējumu ietekmē arī tas, kādas ekspektācijas cilvēks apzinātā vai neapzinātā veidā sev ir uzstādījis vai pieņēmis sabiedrībā pieņemtās “normas”. Cilvēka dabā ir salīdzināt sevi ar citiem, piemēram, citu sasniegumiem karjerā, privātajā dzīvē, citu personības īpašībām. Ja šīs izdomātās ekspektācijas cilvēks nespēj realizēt, tas būtiski var pazemināt viņa pašvērtējumu. To var ietekmēt arī citu sabiedrības locekļu gaidas.

Cilvēks ar zemāku pašvērtējumu var vainot sevi, baidīties no citu vērtējuma, nenovērtēt savus sasniegumus, nepieņemt komplimentus. Dzīvē var samierināties ar mazumiņu, jo netic, ka ir pelnījis vairāk. Tāpat šādiem cilvēkiem ir svarīga pieņemšana, novērtēšana, atzinība, uzmanība no citiem. Bieži vien viņi uzskata – lai es būtu pietiekami labs, man ir jābūt perfektam, viss jāizdara pareizi (perfekcionisms). Cilvēku ar zemu pašvērtējumu nereti var atpazīt pēc ķermeņa valodas, piemēram, pēc saliektas stājas.

Lai stiprinātu pašvērtējumu, būtu ieteicams izkāpt no savas komforta zonas. Komforta zona ir cilvēka drošā vieta, kurā viss ir zināms un paredzams, kura rada drošības izjūtu, nosacītu mieru un rutīnu. Tomēr šajā vietā nenotiek izaugsme, ir grūtāk pielāgoties pārmaiņām un ir limitētas iespējas baudīt dzīves piedzīvojumus. Katram cilvēkam ir jāapzinās sava komforta zona, un, lai no tās izkāptu, būtu ieteicams pieņemt izaicinājumus, izmēģināt jaunas lietas. Pārvarot bailes, cilvēks apzinās, ka spēj daudz vairāk, nekā bija domājis, un notic, ka var vēl. Pavērojiet sevi – cik bieži jaunām lietām, dažādiem dzīves izaicinājumiem, draugu piedāvājumiem sakāt “jā” un cik bieži attieksme ir noraidoša un izskan vārds “nē”.

Katrā cilvēkā ir iekšējais kritiķis un atbalstītājs – man patīk tos salīdzināt ar velniņu, kas sēž uz viena pleca, un eņģelīti uz otra. Ir vērts pavērot, kurš no tiem prātā ir skaļāks – tas, kurš kritizē, nosoda un vaino, vai tas, kurš atbalsta, novērtē un izrāda līdzjūtību. Būtu vēlams attīstīt savu iekšējo atbalstītāju, kurš izsaka pozitīvus apgalvojumus par sevi, iedrošina un uzmundrina. Tāpat ieteicams pavērot savu iekšējo kritiķi un pavērtēt kritiski – vai tas, ko viņš saka, patiešām atbilst objektīvajai realitātei? Visbiežāk iekšējais kritiķis to krietni sagroza.

Pašcieņa visai noteikti ir saistīta ar cilvēka pašvērtējumu. Pašcieņu var salīdzināt ar sevis mīlestību, kas ietver to, cik lielā mērā cilvēks mīl un ciena sevi. Pašcieņa var izpausties tajā, kā cilvēks uzvedas, pieņem lēmumus un izdara izvēli. Pašcieņa nozīmē apzināties savu vērtību, zināt, par ko es pastāvu, kādas ir manas vērtības un morāles normas, apzināties un pieņemt savas stiprās un vājās puses, kā arī apzināties savas un citu robežas.

Varētu domāt, ka pašcieņa attiecas tikai uz sevi pašu, tomēr tā nav. Pašcieņa arī attēlo to, kā cilvēks izturas pret citiem. Bieži vien nācies dzirdēt – “Es cienīšu tad, kad cienīs mani.” Taču šeit jāmin, ka jāsāk ar sevi. Tātad es esmu tas, kurš izturas, uzvedas, sarunājas cienījami, pat tad, ja cits tā nedara. Lai iegūtu cieņu no citiem, tā jārada pašam. Pašcieņa – tā ir pozitīva attieksme. Cilvēks, kurš mīl un ciena sevi, izturēsies cienījami arī pret citiem – tāpat kā izturētos pret sevi, cienot savas un citu īpašības, sasniegumus, vērtības un vajadzības.

Ja cilvēkam ir augsta pašcieņa, tad viņa dabā ir cienīt un ievērot likumus, jo tie uztur kārtību; cienīt savas un citu tiesības, piemēram, tiesības uz savu viedokli; dabu – savācot aiz sevis atkritumus, nedarot pāri dabas objektiem un dzīvai radībai; cienīt dažādas kultūras, piemēram, austrumu valstīs ievērot ģērbšanās normas u.tml.

Cilvēks ar augstu pašcieņu tik viegli neietekmēsies no citu viedokļiem, jo pats apzinās savu vērtību, viņam ir skaidras savas morālās vērtības. Augsta pašcieņa nenozīmē, ka cilvēkam ir svarīgs tikai savs viedoklis un citu domas neinteresē vai ir mazsvarīgas. Tieši otrādi – cilvēks ir atvērts uzklausīt un pieņemt dažādus uzskatus un pieredzi, ir gatavs dzirdēt un pieņemt kritiku, pārdomāt to un paņemt sev to, no kā var mācīties un pilnveidoties. Tāpat viņš pieņem savas kļūdas un spēj piedot sev un citiem. Šāds cilvēks spēj saglabāt godu un cieņu pret sevi un citiem dažādās dzīves situācijās.

Pašcieņa var ietekmēt arī to, cik viegli cilvēks spēj pateikt “nē”, kad jūt, ka situācijas vai cilvēki var viņam kaitēt emocionāli vai fiziski. Līdz ar to cilvēks ar augstāku pašcieņu spēs vieglāk noteikt robežas un pateikt “nē”, kad tas būs nepieciešams.

Kāds ir cilvēks ar augstu pašcieņu:

  • Apzinās un pieņem savas stiprās un vājās puses. Apzinās un pieņem sevi, savu patieso būtību, savas izjūtas un emocijas, nejūtoties par to vainīgs.
  • Cilvēks ir pārliecināts par sevi un tic saviem spēkiem, iedrošina arī citus uz panākumiem. Apzinās savu vērtību un savas vajadzības.
  • Savas vajadzības ierindo pirmajā vietā. Ne tāpēc, ka ir savtīgs, bet tādēļ, lai parūpētos par sevi, savu dzīvi un spētu parūpēties arī par citiem, ja tas iespējams un nepieciešams.
  • Mēģina nepieļaut nepatīkamas, nestabilas vai pat toksiskas attiecības (ģimenē, darba vietā u.c.), kurās manipulē, izmanto, dara pāri, kontrolē, noniecina u.tml.
  • Rūpējas par savu izskatu, kopj sevi, gādā par savu fizisko un mentālo veselību. Tāpat rūpējas par savu dzīvesvietu, uztur kārtību un tīrību.
  • Ievēro veselīgu dzīvesveidu ar fiziskām aktivitātēm, pilnvērtīgu, veselīgu pārtiku un miegu.
  • Uzņemas atbildību par savu dzīvi. Pastāv par savām vērtībām. Izkāpj no savas komforta zonas, lai pilnveidotos. Izvirza mērķus un virzās uz tiem. Izmēģina jaunas lietas. Ievēro disciplīnu.
  • Ir atbalstošs, pieklājīgs, saprotošs pret sevi un citiem. Iedrošina, novērtē, uzklausa un pieņem.
  • Apzinās, ka ir pelnījis mīlestību un pelnījis labāko, neskatoties uz pieļautajām kļūdām vai neveiksmēm.
  • Spēj būt vienkāršs, pieticīgs un pateicīgs par to, kas ir dots.
  • Velta laiku atpūtai un hobijiem.
Поделись этой статьей:

Читай ещё: