eHealthPoint

Pārēšanās

Decembris ir svētku mēnesis, un mielasts ir svinēšanas neatņemama sastāvdaļa. Pie klātiem galdiem pulcējamies mājās, viesos, korporatīvajos un interešu pasākumos, kas nereti beidzas ar pārmērīgi liela ēdiena daudzuma ieēšanu vienas maltītes laikā jeb pārēšanos. Tā rada nepatīkamas sajūtas vēderā ēšanas laikā vai īsi pēc tās. Ja ēšana tiek turpināta, par spīti pārēšanās radītajām sajūtām, tās vēl vairāk pastiprinot un izraisot vemšanu, to sauc par patoloģisku ēšanu. Regulāra pārēšanās raksturīga emocionāli nelīdzsvarotām personībām, bet patoloģiska ēšana parasti ir psihiskas slimības pazīme.

Ēšana ir ļoti nozīmīgs process cilvēka eksistencē, un labsajūta pēc maltītes ir fiziskas un psihiskas veselības priekšnoteikums. Savukārt pārēšanās parasti ir saistīta ar pārāk strauju ēdiena uzņemšanu un nepietiekamu kumosa sakošļāšanu. Pārtikas kvalitatīvajam sastāvam un fizikālajām īpašībām parasti ir otršķirīga loma, un jebkura diēta ir bezjēdzīga, ja netiek pievērsta uzmanība ēšanas procesam – noskaņojumam, kumosa lielumam un košļāšanas kvalitātei.

Jebkura maltīte, pat neliels ūdens malks no organisma prasa noteiktu enerģijas patēriņu. Kaloriju resursi, ko mūsu organisms iztērē lielas un sātīgas ēdienreizes satura pārstrādei, nereti vairākas reizes pārsniedz paša ēdiena kaloriju daudzumu. Pārēšanās ir kaitīga veselībai, jo lieki noslogo gremošanas sistēmu un visu organismu kopumā. Sekas, ko izraisa pārēšanās, var radīt neatgriezeniskus orgānu funkcijas traucējumus. Tāpēc no pārēšanās par katru cenu vajadzētu izvairīties.

Ļoti nozīmīgs gremošanas fizioloģiju ietekmējošs solis ir emocionāla sagatavošanās ēdienreizei. Domas par ēdienu, tā smaržas un izskata baudīšana nozīmē daudz vairāk par ēdiena ķīmisko sastāvu. Katram apēstajam kumosam vajadzētu būt pēc iespējas mazākam, savukārt katra kumosa košļāšanai – pēc iespējas ilgākai.

Sagremo mehāniski un ķīmiski

Sāta sajūtas un ķermeņa masas kontrolē nozīmīga loma ir smadzeņu daļai, ko sauc par hipotalāmu, un dažādām ķīmiskām signālvielām, kas izdalās kuņģī un tievajās zarnās. Grelīns, kas izdalās kuņģī, ir viens no nozīmīgākajiem hormoniem, kas regulē sāta sajūtu un ēšanas fizioloģiju. Grelīnu izdala kuņģa pamata daļas gļotādas endokrīnās šūnas. Kuņģis ir nepieciešams cietas konsistences ēdiena novietošanai, uztveršanai un sagremošanai pirms nokļūšanas tievajā zarnā. Ēdiens kuņģī atrodas 30–60 minūtes un tiek sagremots mehāniski un ķīmiski. Tas nozīmē, ka parastas ikdienas ēdienreizes laikā, kas ļoti reti ilgst 30 minūtes, mēs beidzam ēst, pirms kuņģa saturs sāk ieplūst divpadsmitpirkstu zarnā un tālākās tievās zarnas daļās.

Kuņģa saturam nokļūstot divpadsmitpirkstu zarnā, tievās zarnas epitēlija šūnās un to virsmā notiek bioķīmiskas reakcijas, kas kontrolē gremošanas procesus. Šajās reakcijās piedalās dažādas signālvielas – hormoni un enzīmi, piemēram, sekretīns, insulīns, holecistokinīns, peptidāzes, tirozīns, tirozīnkināze un citas.

Sāta sajūtu, pilnuma sajūtu ēšanas laikā vai īsi pēc tās nosaka procesi kuņģī un signāli no kuņģa. Tos nosaka nevis ēdiena ķīmiskais sastāvs vai kalorāža, bet gan kuņģa sienas iestiepums, ko nosaka kopējais maltītes tilpums un kuņģa sienas biomehāniskās īpašības. Kuņģa sienas iestiepuma signālus pārraida noteikti nervu ceļi (tā sauktie klejotājnervi). Ēšanas procesa kontrole notiek, šiem signāliem ietekmējot galvas smadzeņu centrus (īpašu kodolu iegarenajās smadzenēs, hipotalāmu), bet centrālie motoriskie kodoli smadzenēs koordinē motoriskās un endokrīnās atbildes reakcijas, kas nosaka kuņģa sienas tonusu un pielāgošanos maltītes lielumam.

Nozīmīgs faktors sāta sajūtas attīstībā ir kuņģa satura iztīrīšanās ātrums caur kuņģa apakšējo kanālu, kas nosaka neiroendokrīnās atgriezeniskās saites funkcijas tievajās zarnās, radot sāta un pilnuma sajūtu. Šajā gadījumā sāta sajūtu nosaka ne tikai ēdiena tilpums, bet arī kalorāža. Kalorijām bagātas un treknas maltītes palēnina kuņģa iztukšošanos.

Alexander Raths, Adobe Stock

Alexander Raths, Adobe Stock

Dispepsija un tās cēloņi

Dispepsija ir gremošanas traucējumu simptomu komplekss, kas ietver noteiktas pazīmes vai to kombinācijas:pilnuma sajūta pēc ēšanas; ātra sāta sajūta (nespēja pabeigt normāla izmēra maltīti); sāpes vēdera augšdaļā pa vidu (epigastrija sāpju sindroms).

Pārēšanās ir visbiežākais īslaicīgas un pārejošas dispepsijas cēlonis, kur galvenā ārstēšana ir ēšanas tūlītēja pārtraukšana un atslodze 2–3 dienas pēc tam. Dispepsiju parasti izraisa kāda gremošanas sistēmas slimība. Tā var būt viegla un pārejoša bez speciālas izmeklēšanas vai ārstēšanas, tomēr dažreiz dispepsija ir nopietnas un dzīvībai bīstamas slimības pazīme. Dispepsija var būt arī bez nosakāma iemesla vai slimības pazīmēm, kad diagnostikas testos nekādu patoloģiju neizdodas konstatēt. Šādos gadījumos lieto diagnozi funkcionāla dispepsija. Dispepsijas ārstēšanas pamatā ir tās cēloņa novēršana vai terapija. Funkcionālas dispepsijas gadījumā parasti palīdz dzīvesveida optimizēšana un atkārtoti īslaicīgi pretskābes līdzekļu kursi.

Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimība

Čūlai raksturīgi visi dispepsijas simptomi, kas aprakstīti iepriekš. Sāpes parasti jūt vēdera augšdaļā pa vidu, bet var sāpēt arī labajā vai kreisajā paribē, sāpes var izstarot uz muguru. Divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gadījumā sāpes parasti parādās 2–5 stundas pēc ēšanas vai tad, ja kuņģis ir tukšs. Kuņģa čūlas gadījumā sāpes visbiežāk parādās tūlīt pēc ēšanas vai ēšanas laikā. Tomēr čūlas slimības izraisītas sāpes var būt netipiskas vai nebūt vispār. Čūlas biežākie izraisītāji ir helikobaktērija, pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi. Čūla kuņģī vai divpadsmitpirkstu zarnā var komplicēties ar asiņošanu vai orgāna plīsumu čūlas vietā, kas ir dzīvībai bīstamas situācijas. Čūlas slimības diagnostikas un ārstēšanas taktiku nosaka ārsts.

Kuņģa un barības vada atviļņa slimība

Kuņģa un barības vada atviļņa slimības jeb gastroezofageālā atviļņa, saukta arī par refluksu, slimības gadījumā var būt arī dispepsijas simptomi, tomēr parasti dominē raksturīgie atviļņa simptomi. Divas raksturīgākās gastroezofageālā atviļņa slimības pazīmes: dedzinoša, uz augšu kāpjoša sajūta pakrūtē un aiz krūšu kaula un/vai kuņģa satura ieplūšana barības vada kakla daļā, rīklē vai mutē.

Pārēšanās veicina gastroezofageālā atviļņa simptomu izpausmi, bet siekalām, kas izdalās ilgas un lēnas košļāšanas laikā ir dziednieciskas īpašības.

Mohamed Hassan, Pixabay

Mohamed Hassan, Pixabay

Gremošanas sistēmas ļaundabīgi audzēji

Dispepsija audzēju gadījumā parasti ir progresējoša. Sāpes, ja tās ir, parasti ir vēdera augšdaļā pa vidu, sāpes ir trulas un, slimībai progresējot, pastiprinās. Audzēja vēlīnās stadijās parādās arī vispārēji simptomi, kā nespēks, apetītes trūkums, mazasinība, novājēšana. Pārēšanās izraisīta dispepsija var būt pirmā pazīme un izmeklēšanas iemesls, kad izmeklējumos tiek atklāts audzējs.

Žultspūšļa un žultsceļu slimības

Dispepsija nav raksturīgs žultspūšļa un žultsceļu slimību simptoms. Šai slimību grupai raksturīgākas ir epizodiskas salīdzinoši stipras un pastāvīgas sāpes no 30 minūtēm līdz pat vairākām stundām. Žultsceļu sāpes parasti sākas strauji, tomēr nav lēkmjveidīgas vai kolikveidīgas, lai gan medicīnas literatūrā lieto terminu žultsceļu lēkme vai kolika. Sāpes var izstarot uz muguru vai lāpstiņu, un bieži sāpes pavada nemiers, svīšana vai vemšana. Pārēšanās gadījumā žultspūšļa un žultsceļu slimību simptomi ir izteiktāki.

Medikamentu izraisīta dispepsija

Visbiežākie dispepsijas izraisītāji ir pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi. Arī citi medikamenti var izraisīt dispepsiju, piemēram, kalcija kanālu blokatori, metilksantīni, alendronāts, orlistats, antibiotikas un citas zāles. Pārēšanās, ja tiek lietoti jebkādi medikamenti, ir gaužām nevēlama, jo dispepsija var būt daudz nepatīkamāka un mokošāka.

Funkcionāla dispepsija

Funkcionālas dispepsijas gadījumā pacienta sūdzībām neizdodas konstatēt cēloni, un, pats svarīgākais, sūdzības pastāvīgi vai periodiski parādās vismaz trīs mēnešus pēc kārtas ar kopējo sūdzību ilgumu vismaz 6 mēnešu garumā. Čūlas, audzēja vai citu organisku slimību gadījumā šādas simptomu izpausmes nav raksturīgas. Funkcionālas dispepsijas diagnozi ārsts nosaka, ja ar dažādām diagnostikas metodēm ir izslēgti citi iespējamie dispepsijas cēloņi.

Akūts pankreatīts

Aizkuņģa dziedzera iekaisuma – pankreatīta – galvenā pazīme ir sāpes vēderā vienlaikus ar paaugstinātu aizkuņģa dziedzera fermentu līmeni asinīs. Var būt arī pārējie dispepsijas simptomi, tomēr sāpes parasti dominē. Retos gadījumos pacientam ar pankreatītu sāpes ir maz izteiktas vai to nav vispār, bet ir slikta vispārēja pašsajūta. Pankreatīta diagnozi var noteikt tikai ārsts, izvērtējot pacienta stāvokli, slimības gaitu un izmeklējumu rezultātus. Akūts pankreatīts var noritēt ļoti smagā un dzīvībai bīstamā formā.

Pārēšanās pati par sevi ļoti retos gadījumos izraisa akūtu pankreatītu. Parasti galvenais pankreatīta cēlonis ir cits, un ēšana tikai veicina slimības simptomu attīstību. Arī diētai kopumā ir salīdzinoši maza nozīme akūta pankreatīta attīstībā, ir jābūt vēl kādam citam vai citiem cēloņiem.

Biežākie akūta pankreatīta cēloņi:

  • ģenētiski noteikta nosliece uz akūtu pankreatītu;
  • žultsakmeņi, īpaši, ja tie ir žultsvados;
  • alkohola pārmērīga lietošana;
  • smēķēšana;
  • vielmaiņas slimības, īpaši – palielināts triglicerīdu daudzums asinīs;
  • palielināts kalcija līmenis asinīs;
  • invazīvas medicīniskas manipulācijas un operācijas, kas var traumēt aizkuņģa dziedzeri, tā izvadsistēmu vai divpadsmitpirkstu zarnu vietā, kur tajā ieplūst aizkuņģa dziedzera sula;
  • medikamenti (6-merkaptopurīns, azatioprīns, aminosalicilāti, sulfonilamīdi, tetraciklīns, urīndzenoši līdzekļi un vairāki citi);
  • vīrusi (cūciņas, koksakivīruss, B hepatīts, citomegalovīruss, vējbakas, herpes simplex vīruss, cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV));
  • baktērijas (mikoplazma, leģionella, leptospira, salmonella);
  • sēnīšu infekcija (aspergiloze);
  • parazīti (toksoplazma, kriptosporīdija, cērmes);
  • vēdera trauma (trula vai caurejoša);
  • iedzimtas aizkuņģa dziedzera attīstības anomālijas;
  • asinsvadu slimības un asinsrites patoloģijas (vaskulīti, ateroskleroze, akūti apasiņošanas traucējumi);
  • autoimūns akūts pankreatīts;
  • idiopātisks akūts pankreatīts (cēlonis nav nosakāms).

Kā jau minēts iepriekš, pārēšanās pati par sevi akūtu pankreatītu neizraisa, bet, ja cilvēkam ir iedzimta nosliece uz pankreatītu un vēl kāds no riska faktoriem, piemēram, alkohola lietošana un smēķēšana, tad pārēšanās var provocēt akūta pankreatīta sākšanos.

Trang Doan, Pexels

Trang Doan, Pexels

Kā izvairīties no pārēšanās?

  • Ēdienreizei jāieplāno pietiekami daudz laika, optimāli vismaz 30 minūtes.
  • Neatkarīgi no izsalkuma pakāpes pirms ēšanas sākšanas dažas minūtes jāvelta sevis noskaņošanai un ēdiena smaržas izbaudīšanai.
  • Nevajadzētu ēst vairāk par trim ēdienu veidiem, jāēd mazas porcijas, noteikti nevajag apēst visu porciju, ja ēdiens neliekas pietiekami garšīgs.
  • Jāēd ļoti lēnām, maziem kumosiem, ilgi, kārtīgi sakošļājot ēdienu. Starp ēdieniem jāietur pāris minūšu pauze.
  • Ēšanas laikā jebkuru šķidrumu vajadzētu dzert pēc iespējas mazāk, lai nepalielinātu kopējo maltītes tilpumu un neatšķaidītu gremošanas sulas.

Vislabākās zāles pret pārēšanos ir nepārēsties. Ja tas tomēr ir noticis, tad ļoti svarīgi ir ļaut kuņģim un zarnām atpūsties. Vislabākā atpūta gremošanas sistēmai ir neliela lēna maltīte ik pa 3–4 stundām, nesasniedzot sāta sajūtu. Nav tādu medikamentu, kas universāli palīdzētu novērst pārēšanās sekas.

Kad pēc pārēšanās jāmeklē ārsta palīdzība?

  • Pastāvīgas sāpes vēderā ilgākas par divām stundām.
  • Dispepsijas saglabāšanās ilgāk par 2 nedēļām pēc pārēšanās.
  • Dispepsijas parādīšanās pēc nelielas maltītes, kas agrāk nav izraisījusi sāta sajūtu.
  • Vispārēja slikta pašsajūta, ilgāka par divām nedēļām.
  • Atkārtota vemšana.

Novēlu visiem veiksmīgu gada nogali ar patīkamām sajūtām galvā un vēderā!

Share this article:

Read more: