eHealthPoint

Seksuāli transmisīvās slimības

Seksuāli transmisīvās slimības (STS) jeb veneriskās slimības ir slimības, ko pārnes seksuāla – vagināla, orāla vai anāla – kontakta ceļā. Pēc veiktajiem pētījumiem Amerikā, katrs otrais seksuāli aktīvais jaunietis līdz 25 gadu vecumam ir guvis kādu no STS, un ik gadu aptuveni puse no jauniem STS infekciju gadījumiem ir tieši pacientiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem.

STS var būt gan smagas, pat dzīvību apdraudošas, gan arī samērā vieglas. Seksuāli transmisīvās slimības var ierosināt vairāk nekā 30 dažādas baktērijas, parazīti, sēnītes un vīrusi, piemēram:

  • hlamidiozi,
  • ģenitālās kārpas (cilvēka papilomas vīruss - HPV),
  • sifilisu,
  • ureaplazmozi,
  • mikoplazmozi,
  • gonoreju,
  • trihomoniāzi,
  • ģenitālās herpes (herpesvīruss),
  • HIV/AIDS,
  • A, B, C hepatītu,
  • kaunuma utis
  • u.c.

Infekciju transmisija jeb nodošana otram var notikt gan ar dažādiem ķermeņa šķidrumiem, kā asinīm, spermu, vagināliem, rektāliem izdalījumiem, gan arī vienkārši saskaroties ar bojātu ādas perēkli.

Sarkanā lentīte

Sarkanā lentīte simbolizē solidaritāti ar tiem, kurus AIDS epidēmija ir skārusi tieši: ar HIV inficētiem un AIDS slimniekiem, viņu tuviniekiem, piederīgajiem, radiniekiem un draugiem. Jannoon028, Adobe Stock

Vissmagākā no šīm infekcijām ir HIV/AIDS jeb cilvēka imūndeficīta vīruss, kuram līdz pat mūsdienām nav izdomāta ārstēšana un efektīva vakcīna. Šis vīruss pamazām nomāc imūno sistēmu, tādējādi neļaujot cīnīties ar dažādām citām infekcijām. Latvijā situācija ar inficēšanos ir diezgan dramatiska – pašlaik (2017. gads) mēs ieņemam 2. vietu Eiropas Savienībā pēc jaunatklāto HIV gadījumu skaita uz 100 000 iedzīvotāju un 1. vietu pēc jaunatklāto AIDS gadījumu skaita, kad slimība tiek atklāta pēdējā stadijā. Šobrīd Latvijā ir reģistrēti gandrīz 7000 HIV inficētu pacientu, taču, iespējams, tikpat daudzi vēl nenojauš, ka varētu būt inficējušies. Visbiežāk inficēšanās ar HIV notiek anāla un vagināla seksa laikā, kā arī lietojot kopīgas šļices un adatas. Retāk HIV var nodot orāla seksa laikā, kā arī no mātes bērnam grūtniecības laikā, ja māte ir informēta par savu slimību un lieto atbilstošus medikamentus. HIV vīruss tiek nodots ar ķermeņa šķidrumiem, tādiem kā asinis, sperma, vagināliem un rektāliem sekrētiem. Tiem nonākot kontaktā ar bojātu ādu vai gļotādu, vīruss var nonākt asinsritē un notikt inficēšanās.

Sifiliss arī ir ļoti nopietna STS. To ierosina baktērija Treponema pallidum. Seksuālo kontaktu laikā baktērija caur bojātu ādu vai gļotādu nonāk organismā. Īpaši infekciozs ir sifilītiskais šankrs jeb blīva, nesāpīga čūliņa, kas var atrasties gan uz dzimumorgāniem, gan mutē. Ne vienmēr tā var būt labi pamanāma. Sekundārai stadijai raksturīgi dažāda veida izsitumi pa visu ķermeni, kā arī perēkļveidīga matu izkrišana. Vēlāk var sekot ilgs bezsimptomu periods, pat 10–20 gadus. Beidzamajā stadijā slimība sāk bojāt smadzenes un iekšējos orgānus. Neārstēšanās gadījumā iznākums var būt letāls.

Biežākās STS infekcijas ir cilvēka papilomas vīrusa (HPV) infekcija, ģenitālā herpesvīrusa infekcija, trihomoniāze, hlamidioze, mikoplazmoze un ureaplazmoze. Gandrīz katrai seksuāli aktīvai personai ir HPV. Apmēram 40 tā tipi var tikt nodoti seksuāli transmisīvā ceļā. Lielākoties tie nerada nekādus simptomus un nav bīstami, taču daži tipi var izraisīt ģenitālās kārpas, skart arī mutes un rīkles gļotādu, kā arī var izraisīt dažādas onkoloģiskas slimības, piemēram, dzemdes kakla vēzi. HPV vīruss ir ļoti augsti kontagiozs, tas var iekļūt ādā caur nelielām skrambām, plaisām un noberzumiem. Rutīnas izmeklēšanā parasti nenosaka šī vīrusa tipus, bet konkrētu slimību gadījumos, kur var būt vainojams šis vīruss, tiek veikta HPV tipa noteikšana. Specifiskas ārstēšanas HPV infekcijai nav, bet ir izstrādātas vakcīnas pret bīstamākiem tipiem, kas var izraisīt, piemēram, dzemdes kakla vēzi. Latvijā ir pieejamas Silgard un Cervarix vakcīnas.

Mums visiem ļoti labi zināmās aukstumpumpas jeb orālo herpesvīrusa infekciju ierosina herpesvīrusa 1. tips. Šādi niezoši, kņudinoši, ar šķidrumu pildīti pūslīši var būt ne tikai uz sejas – lūpām, deguna vai acs gļotādas, bet arī dzimumorgāniem – herpesvīrusa 2. tips. Ģenitālu herpesvīrusa infekciju var ierosināt arī 1. tips un orālo – arī 2. tips. Arī šis vīruss ir ļoti lipīgs, pietiek tikai ar inficētas ādas kontaktu, lai cilvēks, iespējams, inficētos.

Herpesvīruss zem mikroskopa

Herpesvīruss zem mikroskopa. Dr. Fred Murphy, Sylvia Whitfield, USCDCP, Pixnio

Hlamidioze ir apmēram piecas reizes biežāka nekā gonoreja un apmēram 10 reižu biežāka nekā sifiliss. Šī ir visai bieža STS, kuru ierosina baktērija Chlamydia trachomatis, un līdz pat 80% gadījumu tā norit bez simptomiem. Ilgstošas neārstēšanās gadījumā sievietēm hlamīdijas var izraisīt ārpusdzemdes grūtniecību, priekšlaicīgas dzemdības vai olvadu saaugumus, kas var novest pie neauglības, bet vīriešiem izraisa urīnceļu vai prostatas iekaisumu. Hlamīdijas var izraisīt arī locītavu iekaisumu un, nonākot acīs, – acs gļotādas iekaisumu jeb konjunktivītu.

Dažādus dzimumceļu vai urīnceļu iekaisumus, kā arī grūtniecības komplikācijas var izraisīt arī mikoplazmas un ureaplazmas, kuru infekcijām arī reti ir kādi simptomi.

Nereti maldīgs ir uzskats, ka ar STS nevar inficēties orālā seksa laikā, taču var gan – ar gandrīz visu to pašu kā ģenitāla kontakta laikā. Biežākās infekcijas, kuras var gūt orāla seksa laikā, ir herpesvīrusa infekcija, gonoreja un sifiliss. Orālā seksa laikā iegūto infekciju simptomi var būt dažādas čūlas mutē, kakla sāpes, angīna, acs iekaisums, kas nepadodas parastai ārstēšanai ar ārsta izrakstītajiem acs pilieniem. Pēdējos gados ir pierādīta ļoti cieša HPV vīrusa saistība ar dažādiem mutes audzējiem, aiz sevis atstājot tādus izraisošos faktorus kā smēķēšana un alkohols. Palielinoties seksuālo partneru skaitam, palielinās arī iespēja inficēties ar dažādiem HPV vīrusa tipiem.

STS simptomi

Atkarībā no infekcijas izraisītāja STS izpausmes var būt dažādas. Diezgan bieži slimība var sākotnēji noritēt bez jebkādām redzamām pazīmēm. Simptomi, kas var liecināt, ka esat inficējies ar kādu no STS infekcijām, var būt:

  • sāpīgas vai nesāpīgas čūliņas, pūslīši, izaugumi uz vai ap dzimumorgāniem un mutē;
  • dedzināšana, nieze vai sāpes dzimumorgānu rajonā;
  • sāpīga vai bieža urinācija;
  • pastiprināti izdalījumi no dzimumorgāniem ar nepatīkamu smaku, baltu vai zaļganu krāsu;
  • dažādi izsitumi uz ādas, īpaši uz plaukstām, pēdām;
  • perēkļveida matu izkrišana;
  • gripai līdzīgi simptomi;
  • palielināti limfmezgli;
  • vagināla asiņošana sievietēm periodos starp normālām menstruācijām;
  • ādas dzelte;
  • nakts svīšana, novājēšana.

Kā izvairīties no STS?

Visdrošākais izsargāšanās veids ir atturēšanās no seksuāliem kontaktiem. Bet vai vislabākais? Samazināt risku inficēties ar kādu no STS var, samazinot gadījuma seksuālo kontaktu un partneru skaitu. Agrāk veiktie epidemioloģiskie pētījumi parāda, ka neilgā laikā no viena inficēta cilvēka infekcija izplatās uz 20–40 citiem. Būtībā prezervatīva lietošana ir vienīgais veids, kā pasargāt sevi no nopietnām un bīstamām STS slimībām. Ir jābūt arī ļoti uzmanīgiem, ja pamanāt sev vai partnerim mutē vai uz dzimumorgāniem dažādas čūliņas, izsitumus, netipiski daudz bālgandzeltenu izdalījumu no dzimumorgāniem. Tādos gadījumos vajadzētu izvairīties no seksuāla kontakta, kamēr nav noskaidrots izsitumu iemesls. Arī caur dažādām brūcēm, skarambām, asiņojošām smaganām infekcija var vieglāk nonākt asinīs, kā arī inficēt ar asinīm citus. Arī sievietes menstruāciju periodā sevi un partneri var pakļaut lielākam inficēšanās riskam.

Prezervatīvs

Kā uzzināt, vai esmu saslimis ar kādu STS?

Arī tad, ja cilvēkam ir pastāvīgs partneris, pārbaudīties, vai nav STS, vajadzētu reizi gadā. Ja ir bijis nedrošs sekss – seksa laikā nav lietoti prezervatīvi, bijis sekss ar maz pazīstamu personu – pārbaudīties uz STS nepieciešams pēc katra nedroša seksuālā kontakta. Tā kā visām infekcijām ir inkubācijas periods – laiks no inficēšanās līdz slimības izpausmēm –, tad gadījumos, ja būsiet inficējies, nākamajā dienā nodotās analīzes neko neuzrādīs. Mikoplazmas, ureoplazmas, hlamīdijas, gonokokus, trihomonas var noteikt vidēji pēc 2–3 nedēļām, bet HIV/AIDS, sifilisu, vīrushepatītus – ne ātrāk kā pēc mēneša, nereti paiet pat līdz pusgadam.

Pārbaudīties uz STS sievietes var pie ginekologa vai dermatovenerologa. Vīrieši pie dermatovenerologa vai urologa. STS, kuru izraisītājus var noteikt asinīs, var noteikt arī pie ģimenes ārsta.

Uztriepi no urīnizvadkanāla, dzemdes kakla vai maksts parasti veic, lai noteiktu hlamidiozi, gonoreju, ureaplazmozi, mikoplazmozi, trihomoniāzi un kandidu.

Asins analīzēs nosaka sifilisu, HIV/AIDS un vīrushepatītus.

Kā ārstēt STS?

Bakteriālas infekcijas, tādas kā gonoreju, hlamidiozi, sifilisu, mikoplazmozi, ureaplazmozi, arī trihomoniāzi, ārstē ar antibiotikām.

Vīrusu izraisītas STS, kā herpesvīrusa infekcija, efektīvi ārstējamas ar pretvīrusu ziedēm. Vīrusu kārpas var likvidēt, piesaldējot vai lietojot speciālu krēmu.

B hepatīts ir nopietna slimība, pret kuru ir ieteicams vakcinēties. C hepatītu iegūt seksuālu kontaktu ceļā var retāk, bet tāda iespēja pastāv, un tādos gadījumos ārstēšana, tāpat kā B hepatītam, ir ilgstoša ar pretvīrusu zālēm. Pret HPV izraisītu dzemdes kakla vēzi ieteicams vakcinēties meitenēm vecumā no 12 līdz 25 gadiem. HIV/AIDS vīrusam ārstēšanas nav, bet ir antiretrovirāla terapija, kas var nomākt vīrusa vairošanos.

Tas, vai mēs inficējamies ar noteiktām STS infekcijām, ir atkarīgs arī no mūsu organisma aizsargspējām, tāpēc stiprināt vispārējo imunitāti arī ir ļoti būtiski.

Atceries!

Ārstējot sevi, nedrīkst aizmirst, ka jāpārbauda un jāārstē arī savs partneris!

Prezervatīvu lietošana seksa laikā ievērojami pasargā no inficēšanās riska, tomēr niecīgs inficēšanās risks saglabājas!

Daudzas STS norit bez redzamām pazīmēm, tāpēc vienīgais veids, kā uzzināt, ir veikt speciālas analīzes.

Izvairīties no STS ir vieglāk nekā tās pēc tam ārstēt!

Share this article:

Read more: