eVeselībasPunkts

Auglība

Auglība ir dabas dota spēja apaugļoties un dzemdēt iznestu mazuli. Jauniem un veseliem pāriem 85 % gadījumu grūtniecība iestājas pirmā gada laikā.

Neauglība ir stāvoklis, kad šī spēja ir traucēta. Pēc definīcijas, par neauglību runājam tad, ja, dzīvojot regulāru dzimumdzīvi, grūtniecība nav iestājusies 12 mēnešu laikā.

Faktori, kas ietekmē abu partneru auglību

  • Apkārtējās vides un darba faktori
    Šodien vairs nav šaubu par to, ka reproduktīvo sistēmu būtiski ietekmē apkārtējās vides faktori. Spermogrammu analīze, kas veikta laika periodā no 1960. līdz 1985. gadam, uzrāda spermas kvalitātes pasliktināšanos par 20 % šajā periodā, un rādītāji turpina pasliktināties. Smagie metāli, svins, radiācija, pesticīdi, sadzīves ķīmija, kosmētiskajos līdzekļos izmantotie savienojumi, pārtikas konservanti un daudzi citi faktori ietekmē dzimumšūnu attīstību to agrīnajās stadijās.
  • Smēķēšana, narkotiskie līdzekļi, medikamenti
    Smēķēšana ietekmē gan sieviešu, gan vīriešu auglību. Eksperimentos ir pierādīts, ka vīriešiem nikotīns un tā derivāti (atvasinājumi) bloķē spermatoģenēzi, kā arī samazina sēklinieku izmērus. Sievietēm nikotīns var izmainīt dzemdes kakla epitēlija struktūru un gļotu sekrēciju, kā rezultātā tiek traucēts spermatozoīdu transports cauri dzemdes kaklam. Marihuāna un tās metabolīts delta-9-tetrahidrokanabinols inhibē LH un FSH sekrēciju hipofīzē, kas savukārt rada ovulācijas traucējumus un luteālās fāzes traucējumus sievietēm. Vīriešiem marihuāna samazina spermas daudzumu un kvalitāti. Heroīns un kokaīns izraisa līdzīgus efektus, kā arī veicina mazā iegurņa iekaisuma saslimšanas un palielina AIDS risku. Hronisks alkoholisms var izraisīt ovulācijas traucējumus. Vīriešiem alkohola lietošana negatīvi ietekmē testosterona sintēzi un spermas koncentrāciju. Alkohols var mazināt potenci.
  • Fiziskās aktivitātes
    Regulāras fiziskās aktivitātes ir būtiska veselīga dzīvesveida sastāvdaļa. Tomēr – kas par daudz, tas par skādi. Ir zināms, ka intensīvas fiziskās slodzes rezultātā palielinās endorfīnu veidošanās, kas rada FSH un LH sintēzes traucējumus, kam seko ovulatoras disfunkcijas. Intensīva sportošana sievietēm pasliktina embrija implantāciju un palielina spontānas grūtniecības pārtraukšanas risku pirmajā trimestrī. Vīriešiem pieaug oligozoospermijas risks, t. i., samazinās spermatozoīdu daudzums ejakulātā.
  • Pārāk zems vai pārāk liels svars
    Zems svars (ķermeņa masas indeks (KMI) ≤ 19) bieži ir saistīts ar Anorexia nervosa jeb anoreksiju un Bulimia nervosa jeb bulīmiju, kas var izraisīt hipotalamisku amenoreju un sekundāru neauglību. Sievietēm aptaukošanās (KMI ≥ 29) var veicināt hronisku anovulāciju (nav ovulācijas) un oligomenoreju (iztrūkst menstruācijas). Vīriešiem pārāk liels vai pārāk zems svars var pasliktināt spermas kvalitātes rādītājus.
    Normāls KMI ir 20–25. Ķermeņa masas aprēķināšanas formula ir: svars (kilogramos) dalīts ar augumu (metros) kvadrātā.

Neauglību izraisoši faktori

Reproduktīvo funkciju nodrošina sievietes un vīrieša reproduktīvo orgānu mijiedarbība. Lai iestātos grūtniecība, ir nepieciešama ovulācija ar nobriedušas olšūnas izdalīšanos, kvantitatīvas un kvalitatīvas spermas izdalīšanās dzimumceļos, labs spermatozoīdu kustīgums, olšūnas spēja iekļūt olvadā, veiksmīgs apaugļota embrija transports dzemdes dobumā un implantācija endometrijā.

Neauglības cēlonis var būt sievietes, vīrieša vai abu faktoru kopums. Gan sievietes, gan vīrieša faktors ir aptuveni 35 % gadījumu. Aptuveni 20 % gadījumu ir vairāk nekā viens cēlonis vai arī kombinēti faktori. Vidēji 10 % gadījumu cēlonis ir neizskaidrojams.

Neauglības izraisošo faktoru biežums ir saistīts ar pāra vecumu. Ovulatora disfunkcija kā neauglības cēlonis vairāk ir sastopama gados jaunākiem pāriem, olvadu un peritonija (iegurņa vēderplēve) faktors ir novērojams dažādos vecumos, bet vīrieša faktoru un neizskaidrojamu neauglību vairāk novēro gados vecākiem pāriem.

Vidējais neauglības ilgums pāriem, kas griežas pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta vai ginekologa, ir 21 mēnesis. Vidējais neauglības laiks specializētajos centros ir 42 mēneši.

Cilvēka apaugļošanās process ir ļoti sarežģīts. Lai atvieglotu tālāku pāra izmeklēšanu, ir lietderīgi šo procesu sadalīt piecos cits citam sekojošos notikumos:

  1. Sperma tiek ievadīta makstī pie dzemdes kakla ap ovulācijas laiku vai precīzi ovulācijas laikā, spermatozoīdiem ir jāspēj šķērsot dzemdes kaklu, aizpeldēt līdz olvadiem un apaugļot olšūnu – to nodrošina spermatozoīdi jeb vīrieša faktors.
  2. Ovulācijas laikā izdalās nobriedis oocīts (ideālā gadījumā, ja cikls ir regulārs, t. i., 28 dienas, ovulācija ir prognozējama) – to nodrošina olnīcas jeb ovulators faktors.
  3. Dzemdes kakls notver, filtrē un palīdz iekļūt spermatozoīdiem dzemdes dobumā un olvados – to nodrošina dzemdes kakls jeb cervikālais faktors.
  4. Olvadu distālais gals (fimbrijas) satver oocītu (nenogatavojušos olšūnu) un iestumj olvadā, kā arī nodrošina spermatozoīdu nokļūšanu pie olšūnas, bet pēc apaugļošanas palīdz nogādāt embriju atpakaļ dzemdes dobumā – par to atbild olvads jeb olvadu faktors.
  5. Dzemde nodrošina normālu implantācijas procesu un embrija-endometrija mijiedarbību – tas ir dzemdes faktors jeb embrija-endometrija faktors.

Neauglības cēloņu izmeklēšanas taktika balstās uz šo piecu (sievietes / vīrieša) faktoru izmeklēšanu!

www.freepik.com

Sievietes faktora neauglība

Sievietes faktora neauglība tiek iedalīta šādi: dzemdes kakla, dzemdes, olnīcu, olvadu faktors, var būt arī neskaidras etioloģijas cēlonis. Kaut arī hronisks stress, trauksmes sajūta un depresija pasliktina grūtniecības iestāšanās prognozes, taču šobrīd nav iegūti pietiekami daudz pierādījumu, kas ļautu izcelt šos cēloņus atsevišķā grupā.

Dzemdes kakla neauglība

Dzemdes kakla jeb cervikālais faktors kā neauglības cēlonis ir sastopams līdz pat 5 % neauglības gadījumu.

Dzemdes kakla stenoze jeb slikta dzemdes kakla gļotu un spermas mijiedarbība var traucēt spermatozoīdiem iekļūt dzemdes dobumā. Pēc dzimumakta dzemdes kakls nodrošina spermas transporta funkciju augšup pa reproduktīvo traktu.

Dzemdes kakla gļotu veidošanās un raksturojums mainās atkarībā no estrogēna piesātinājuma vēlīnās folikulārās fāzes laikā.

Menstruālā cikla sākumā dzemdes kaklā gļotas veidojas maz, to konsistence ir viskoza. Tuvojoties cikla vidum, estrogēna piesātinājums gļotās pieaug, tās veidojas bagātīgi, kļūst staipīgas. Gļotu veidošanās maksimumu sasniedz 24–48 stundas pirms ovulācijas. Gļotas starp pirkstiem var izstiept 5–7 cm garumā, tās atgādina olas baltumu. Cikla vidū gļotās veidojas kristāliska struktūra, kas veido neskaitāmus mikrokanālus, pa kuriem spermatozoīdiem ir vieglāk pārvietoties. Papildu tam šie mikrokanāli darbojas kā filtrs, kas aiztur patoloģiskus spermatozoīdus.

Dzemdes kakla gļotu sekrēciju cikla laikā ietekmē ne tikai hormonālās svārstības, bet arī dažādu medikamentu lietošana. Arī citi hipoestrogēni stāvokļi (kad olnīcās veidojas par maz estrogēna) samazina gļotu veidošanos, kas apgrūtina spermas iekļūšanu dzemdes dobumā.

Stenozes iemesli var būt:

  • iedzimti – iedzimts izolēts dzemdes kakls vai kombinēts dzemdes un dzemdes kakls;
  • iegūti – pēc ķirurģiskām procedūrām, infekcijas, ilgstoša hipoestrogēnisma, staru terapijas.

Dzemdes faktora neauglība

Dzemdes uzdevums ir implantēt endometrijā apaugļotu embriju, nodrošināt embrija un vēlāk augļa attīstību deviņus mēnešus un tā piedzimšanu. Dzemdes faktori neauglībai var būt iedzimti vai iegūti. Tie var skart endometriju vai miometriju, kā neauglības cēlonis tas ir sastopams 2–5 % gadījumu.

Iedzimti dzemdes defekti

  • Sakarība starp iedzimtiem dzemdes attīstības traucējumiem un neauglību nav īsti skaidra, izņemot tos gadījumus, kad novēro nopietnus traucējumus.
  • Adekvāta Millera vada izveidošanās grūtniecības laikā nodrošina anatomiski normālu dzemdes, olvadu, dzemdes kakla un maksts augšējās trešdaļas attīstību. Pilns spektrs iedzimtas jeb Millera vada patoloģijas variē no pilnīga dzemdes un maksts iztrūkuma (Rokitansky-Kustner-Hauser sindroms) līdz nebūtiskiem defektiem, tādiem kā sedlveida dzemde jeb uterus arcuatus un divragu dzemde jeb uterus septatus.
  • Vienraga dzemdei (uterus unicornis) un dzemdei ar starpsienu (uterus septatus) var būt paaugstināts priekšlaicīgu dzemdību risks.
  • Dzemde ar starpsienu var traucēt implantācijas procesam un veicināt grūtniecības neiznēsāšanu pirmajā trimestrī.

Iegūti dzemdes defekti

  • Dzemdes iekaisums jeb endometrīts (akūts vai hronisks) – var veidoties pēc traumatiskām dzemdībām, dzemdes dobuma tīrīšanas spontānā aborta dēļ, kontracepcijas dzemdes dobumā (spirāle).
  • Saaugumi dzemdes dobumā – jebkādas cita veida procedūras dzemdes dobumā (miomektomija, hiteroskopija) var veicināt saaugumu attīstību (Asherman’s sindroms).
  • Placentārs polips– placentas paliekas pēc aborta vai dzemdībām.
  • Submukozs miomas mezgls, sastopams 20–25 % gadījumos sievietēm ar fibromiomu – traucē implantācijas procesam, veicina grūtniecības pārtraukšanās draudus pirmajā trimestrī, priekšlaicīgas dzemdības un placentas priekšlaicīgu atslāņošanos.

Ovulatora faktora neauglība

Ovulācijas traucējumi ir pats biežākais sievietes neauglības cēlonis!

Olšūnu veidošanās sākas jau mātes ķermenī – intrauterīnas attīstības periodā pirmā trimestra beigās un turpinās līdz 28–30 grūtniecības nedēļai. Šajā laikā abās olnīcās kopā ir aptuveni 7 miljoni negatavu olšūnu, no kurām lielākā daļa apstājas pirmās meijotiskās dalīšanās stadijā. Turpmāk atrēzijas procesa rezultātā olšūnu skaits turpina samazināties un, meitenītei piedzimstot, ir tikai 2 miljoni olšūnu. Ap menarche laiku (kad sākas menstruācijas) abās olnīcās ir mazāk nekā 500 000 olšūnu. Neliela daļa no šīm olšūnām pakāpeniski nobriest reproduktīvā perioda laikā (no menarche līdz menopauzei), lielākā daļa atrezējas jeb spontāni izzūd.

Ovulatorai disfunkcijai ir raksturīga menstruālā cika regularitātes un ilguma izmaiņas. Normāla menstruālā cikla garums ir 25–35 dienas, vidēji 28 dienas.

Anovulācija var būt saistīta ar primāru un sekundāru amenoreju, oligomenoreju.

  • Primāra amenoreja ir tad, ja menstruācijas nav sākušās līdz 16 gadu vecumam. Primāru amenoreju var izraisīt arī hronisks stress, badošanās vai nepietiekams uzturs. Primāru amenoreju novēro arī tajos gadījumos, ja ir iedzimti dzemdes, maksts vai hymen attīstības traucējumi.

Primāru amenoreju iedala divas grupās:

  • HIPERgonadotrops hipogonadisms
    Hipergonadotrops hipogonadisms bieži ir saistīts ar gonadu attīstības traucējumiem. Tērnera sindroma gadījumā trūkst viena X hromosoma (kariotips 45, X). Šīm pacientēm novēro t. s. seksuālo infantilismu – nelielu dzemdi un atrofiskas olnīcas, bet olvadi un maksts ir normāla. Pacientiem novēro augstu FSH, LH un zemu estrogēna līmeni.
  • HIPOgonadotrops hipogonadisms
    Primāru amenoreju novēro pacientiem ar hipotalamisku bojājumu (hipogonadotrops hipogonadisms). To cēlonis ir neadekvāta GnRH sintēze, neirotransmiteru intēzes defekts, kā arī izolēts gonadotropīnu trūkums.
  • Sekundāra amenoreja ir tad, ja regulāra menstruālā cikla gadījumā menstruācijas iztrūkst vairāk par 6 mēnešiem.
    Vispirms ir jāizslēdz grūtniecība (jānosaka HCG). Sekundāra amenoreja ir saistīta ar olnīcu disfunkciju, kam cēlonis var būt vairogdziedzera, virsnieru vai hipofīzes funkcijas traucējumi. Viens no biežākajiem sekundāras amenorejas cēloņiem ir priekšlaicīgs olnīcu izsīkuma sindroms, kam cēlonis ir olnīcu rezervju izsīkums līdz 40 gadu vecumam.
  • Oligomenoreja (oligomenorrhea, retas menstruācijas, cikla garums > 35 dienas, 4–6 menstruācijas gadā) ir hipotalama-hipofīzes-olnīcu ass disfunkcija, kura ir visbiežākais ovulatoras disfunkcijas cēlonis, kas saistīts ar neauglību.
    Oligomenorejas cēlonis var būt:
    • prolaktinoma (hipofīzes mikroadenoma, makroadenoma);
    • PCOS, šajā gadījumā var būt arī hiperandrogēnisma pazīmes – akne, hirsūtisms, pastiprināta matu izkrišana;
    • vairogdziedzera funkcijas traucējumi – tireotoksikoze, hipotireoze, Greivsa slimība;
    • hormonālās svārstības perimenopauzē;
    • intensīvas, ilgstošas fiziskās aktivitātes, sportošana;
    • ēšanas traucējumi – Anorexia nervosa, Bulimia nervosa;
    • liekais svars, aptaukošanās KMI > 29.

Sievietes vecums

Auglība samazinās proporcionāli sievietes vecumam

| Vecums | Subfertilitāte (%) | | ---------- | ---------------------- | | ≤ 30 gadi | 25 | | 30–35 gadi | 33 | | 35–40 gadi | 50 | | ≥ 40 gadi | > 90 |

Olvadu faktora neauglība

Olvadiem ir svarīga loma reproduktīvās funkcijas nodrošināšanā. Kad ovulācija ir notikusi, olvada fimbrijas atrod olšūnu peritoneālajā šķidrumā un ar olvada bārkstiņu palīdzību pārvieto to līdz olvada ampulārajai daļai. Spermatozoīdi iziet cauri dzemdes kaklam, dzemdes dobumam un ieiet olvados, kur ampulārajā daļā notiek apaugļošanās. Sākas šūnu dalīšanās, un embrijs uzsāk savu ceļu atpakaļ uz dzemdes dobumu, kur tas nonāk pēc 96–120 stundām blastocistas stadijā.

Iedzimtas un iegūtas olvada patoloģijas vai bojājumi ir cieši saistīti ar auglību un var būt cēlonis ektopiskai jeb ārpusdzemdes grūtniecībai. Olvada distālās daļas necaurlaidība var izraisīt normāli sekretējoša olvada šķidruma atteces traucējumus vai nosprostošanos, kā rezultātā veidojas vienpusējs vai abpusējs hydrosalpinx.

Šobrīd viens no biežākajiem olvada bojājuma cēloņiem ir pārslimota Chlamydia trachomatis infekcija.

Iedzimti olvada faktori var būt viena vai abu olvadu iztrūkums. Iegūti olvada faktori var būt saistīti ar olvadu nosiešanu jeb ķirurģisku sterilizāciju un vienpusēju vai abpusēju salpingektomiju (olvadu un olnīcu, saistīto limfmezglu un daļēju vagīnas izņemšanu).

Peritoneja faktora neauglība

Dzemde, olnīcas un olvadi atrodas mazajā iegurnī peritoneja dobumā. Peritoneja dobuma anatomiskie defekti vai fizioloģiska disfunkcija, ieskaitot infekcijas, saaugumus un veidojumus, var būt neauglības iemesls. Mazā iegurņa iekaisuma slimības, saaugumu slimība, kas veidojas sekundāri pēc ķirurģiskām procedūrām, endometriozes vai olnīcas cistas ruptūras var traucēt olvada kustīgumu vai pat nosprostot fimbrijas (olvada gals).

Lieli miomas mezgli un jebkuri citi veidojumi mazajā iegurnī rada traucējumus normālai peritoneja šķidruma apmaiņai un likumsakarīgi traucē normālam olšūnas satveršanas procesa mehānismam.

Periovariāli saaugumi mehāniski var traucēt normālam ovulācijas mehānismam.

  • Mazā iegurņa iekaisuma saslimšanas
    Viens no biežākajiem mazā iegurņa iekaisuma saslimšanu izraisītājiem ir gonoreja un hlamīdiju infekcija. Olvadu bojājumu risks pieaug līdz ar iekaisuma recidīvu epizodēm, respektīvi, no 34 % pēc pirmās reizes līdz 54 % pēc otrās un trešās epizodes. Iekaisuma izraisītājus diagnosticē, ņemot materiālu no dzemdes kakla izdalījumiem un nosakot specifiskas antivielas asins serumā. Bieži pacientes neatceras akūtas mazā iegurņa iekaisuma epizodes, tomēr olvadu caurlaidības traucējumi tiek diagnosticēti histerosalpingogrāfijas (HSG) vai laparaskopijas laikā. 21 % gadījumu diagnoze tiek apstiprināta laparaskopiski.
  • Endometrioze
    Endometrioze ir stāvoklis, kad audi, kas līdzīgi dzemdes gļotādai (endometrija stroma un dziedzeri, kuriem ir jāatrodas tikai dzemdes dobumā), ir atrodami citās ķermeņa daļās. Endometrioze skar 10 % sieviešu reproduktīvajā vecumā (no menstruāciju sākuma līdz menopauzei). Endometrioze 26 % gadījumu ir primāras neauglības cēlonis, sekundāras – 13 % gadījumu. Endometriozes bojājumi variē no mikroskopiskiem līdz makroskopiskiem. Klasisks endometriozes perēklis ir melni violeti pigmentēts un atrodas uz olnīcu, olvadu, urīnpūšļa un zarnu peritoneālās virsmas.
    Hipotēze par minimālas un vidējas stadijas endometriozi kā neauglības cēloni joprojām ir pretrunīga. Šī hipotēze, kas apstiprina, ka minimāla un vidēja endometrioze veicina neauglību, balstās uz šādiem mehānismiem:
    • pieaug makrofāgu skaits peritoneja šķidrumā, kas veicina spermas fagocitozi;
    • samzinās spermatozoīdu pielipšanas spēja olšūnas zona pellucida;
    • pieaug citokīnu līmenis;
    • pieaug imunoglobulīnu sintēze;
    • peritoneja šķidrums embrijam kļūst toksisks;
    • samazinās dabīgo galētājšūnu (NK) aktivitāte.

Endometriozei ir saistība ar ovulācijas traucējumiem – luteālās fāzes deficītu (LPD), oligoovulāciju, lutenizētu neplīsušu folikulu (LUF).

Kaut arī viens no biežākajiem endometriozes simptomiem ir neskaidras, cikliskas sāpes vēderā, nereti endometriozes perēkļus atrod diagnostiskās laparaskopijas laikā, kas veikta sakarā ar ilgstošu neauglību.

Vīrieša faktora neauglība

Vīrieša faktora neauglības cēloņus iedala trīs grupās – pretestikulāri, testikulāri un posttestikulāri.

  • Pretestikulāri faktori var būt gan iedzimti, gan iegūti hipotalama, hipofīzes un perifēro orgānu funkciju traucējumi – ideopātisks hipogonadotrops hipogonadisms, prolaktinoma, gonadotropīnu sintēzes deficīts, Kušinga sindroms.
  • Testikulāri faktori var būt iedzimti vai iegūti. Klainfeltera sindroms ir viena no ģenētiski iedzimtajām vīriešu hromosomu aberācijām, ko raksturo papildu X dzimumhromosomas klātbūtne visās šūnās (47, XXY) vai, retāk, daļā no šūnām mozaīcisma gadījumā (mos 47, XXY/46, XY), un tas izpaužas ar nepietiekamu vīrišķo hormonu izdalīšanos no sēkliniekiem. Faktori, kas nav attiecināmi uz iedzimtību, var būt saistīti ar medikamentu lietošanu, infekcijām, traumu un varikocēli.
  • Posttestikulāri faktori ir tie, kas attiecas uz spermatozoīdu transporta traucējumiem pa spermas kanāliņu sistēmu. Posttestikulāri faktori var būt iedzimti vai iegūti. Iedzimtu abpusēju vas defence iztrūkumu var novērot vīriešiem, kas slimo ar cistisko fibrozi. Arī infekcijas, ķirurģiska iejaukšanās un trauma var izraisīt kanāliņu slēgšanos.
Padalies ar šo rakstu:

Lasi vēl: