eVeselībasPunkts

Marihuāna

Eiropā līdzīgi kā citviet pasaulē visās vecuma grupās marihuāna ir visbiežāk lietotā nelegālā narkotiskā viela. Marihuānu parasti smēķē, un Eiropā to visbiežāk samaisa ar tabaku. Marihuānas lietošanas modeļi var būt dažādi – no neregulāras līdz regulārai un atkarīgai lietošanai.

2017. gadā apkopotie dati par Eiropas narkotika ziņojumu liecina, ka 87,7 mijoni Eiropas pieaugušo iedzīvotaju (15-64 gadi) jeb 26,3% no šī vecuma grupas kādreiz mūžā ir eksperimentējuši ar marihuānu un/vai hašišu. No tiem aptueni 17,1 miljons gados jaunu eiropiešu (15-34) jeb 13,9% ir lietojuši marihuānu pēdējā gada laikā un 10 miljoni no tiem ir bijuši 15-24 gadus veci. dažādi – no neregulāras līdz regulārai un atkarīgai lietošanai.

Eiropas ziņojums par narkotikām 2017: Tendences un aktualitātes

Eiropas ziņojums par narkotikām 2017: Tendences un aktualitātes

Kopumā to lietotāju skaits, kuri pirmo reizi sākuši ārstēšanos ar marihuānu saistītu problēmu dēļ, ir palielinājies no 43 000 pacientu 2006. gadā līdz 76 000 pacientu 2015. gadā. Šā palielinājuma pamatā var būt daudzi faktori, tostarp marihuānas lietošanas izplatības pieaugums sabiedrībā, regulāru un intensīvu lietotāju skaita palielināšanās, iedarbīgāku preparātu pieejamī

Marihuānas lietošanas izplatība Latvijā 15-64 gadus vecu iedzīvotāju vidū

Saskaņā ar jaunākajiem iedzīvotāju aptaujas datiem, Latvijā salīdzinājumā ar 2007. un 2011. gadu marihuānas pamēģinātāju īpatsvars ir samazinājies un tas ir nedaudz zemāks kā 2003. gadā. Marihuānu vai hašišu pamēģinājuši 9,8% (12,5% 2011. gadā, 12,1% 2007. gadā un 10,6% 2003. gadā) jeb aptuveni 127 tūkstoši iedzīvotāju. Pēdējā mēneša laikā marihuānu lietojušo skaitā salīdzinājumā ar 2011. gadu nav vērojamas būtiskas atšķirības — abos pētījuma veikšanas gados 1,6% iedzīvotāju norādīja, ka pēdējo 30 dienu laikā lietojuši šo vielu. Vecumgrupā 15-64 gadiem marihuānu biežāk ir pamēģinājuši vīrieši (15,9%) salīdzinājumā ar sievietēm (4,2%). Rādītājs par lietošanu pēdējā gada laikā, pretēji marihuānas pamēģināšanas rādītājam, vīriešu vidū ir pieaudzis par 1,4%, savukārt sieviešu vidū – samazinājies par 0,8%. Salīdzinot vielas pamēģināšanu jaunākā vecumgrupā (15-34 gadi), četru gadu laikā rādītājs vīriešu vidū ir pieaudzis par 3,5%, savukārt sievietēm samazinājies par 3,4% (attiecīgi 2015. gadā šajā vecuma grupā marihuānu pamēģinājuši 31,5% vīrieši un 9,4% sievietes).

Jēdziens «problemātiska marihuānas lietošana» parasti tiek attiecināts uz situācijām, kad marihuānas lietošana pakļauj cilvēku noteiktu problēmu riskam. Nereti tiek veikts CAST tests, kurā tiek mērīti dažādi potentiāli kaitīgie marihuānas lietošanas aspekti, novērtējot lietošanas biežumu šķietami ne-izklaides nolūkos (smēķēšana pirms pusdienlaika vai vienatnē), marihuānas lietošanas rezultātā radušos atmiņas traucējumus, radinieku un draugu pamudinājumu samazināt marihuānas lietošanu, neveiksmīgus centienus atmest marihuānas smēķēšanu un problēmas, kas radušās marihuānas lietošanas rezultātā.

Ārstētie marihuānas lietotāji Latvijā

Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrā par narkoloģiskajiem pacientiem ir pieejama informācija par pacientiem, kuri saistībā ar marihuānas lietošanu ārstējušies ambulatori pie narkologa vai stacionāri ārstniecības iestādēs, kurās ir narkoloģiskā profila gultas. Dati laika posmā no 2013. līdz 2016. gadam liecina, ka kopumā narkoloģiskā palīdzība sniegta 1481 personai, kura norādījusi marihuānas lietošanu (galvenokārt vai arī papildus kādai citai psihoaktīvai vielai). Teju trešā daļa no šiem pacientiem (465 cilvēki) marihuānu norādījuši kā galveno vielu, kuras lietošana bijusi izraisīto problēmu pamatā, kādēļ bijis nepieciešams uzsākt narkoloģisko ārstēšanu, savukārt 188 pacientiem ārstēšana uzsākta daudzu narkotisko vielu lietošanas dēļ, kad nav bijis iespējams izšķirt vienu konkrētu galveno vielu, un marihuāna ir bijusi norādīta kā viena no lietotajām vielām. Ārstēšana marihuānas lietošanas dēļ galvenokārt sniegta vīriešiem (91,2%) un jaunākā vecuma grupā – pacientiem vecumā līdz 24 gadiem (65,0%). Jaunākais marihuānas lietotājs bijis 11 gadus vecs, savukārt vecākais – 59 gadus vecs. Kā liecina ārstēto pacientu dati, pamatā marihuānas lietošanas uzsākšanas vecums ir no 13 līdz 18 gadiem, visbiežāk 15 un 16 gadu vecumā. Kopumā marihuānu kā vispār dzīvē pirmo reizi pamēģināto narkotisko vielu norāda 88,8% (413 no 465) pacienti. Vērtējot ārstniecības pieprasījuma indikatora datus, 2015. gadā reģistrēti 139 pirmreizēji ārstēti kanabinoīdu lietotāji, no kuriem 98 norādīja marihuānas lietošanu un 41 – sintētisko kanabinoīdu lietotošanu (attiecīgi 2014. gadā reģistrēti 210 pacienti, no kuriem 137 bija sintētisko kanabinoīdu lietotāji un 73 – pirmreizēji marihuānas lietotāji). Tendences attiecībā uz pirmreizēji ārstēto marihuānas lietotāju un vispār ārstēšanos saņēmušo pacientu profilu laika posmā no 2013.gada līdz 2016. gadam ir līdzīgas – teju gandrīz visi (93,9%) bijuši vīrieši, vidējais pacientu vecums – 24,9 gadi.

Marihuānas augs

Msk.nina, Adobe Stock

Atšķirīgā ārstniecības pieejamība Eiropas valstīs

Regulāra un ilgstoša marihuānas lietošana ir saistīta ar paaugstinātu risku saskarties ar dažādām fiziskās un garīgās veselības problēmām, tostarp atkarību. Saskaņā ar jaunāko Eiropas Narkotiku ziņojumu, daudzas valstis cilvēkiem ar marihuānas lietošanas problēmām piedāvā ārstēšanos vispārīgās atkarību izraisošu vielu lietotāju ārstniecības programmās tajā skaitā Latvijā, bet aptuveni puse valstu ir izstrādājušas dažus specifiskus risinājumus marihuānas lietotāju ārstēšanai. Pakalpojumi marihuānas lietotājiem var būt dažādi, sākot ar īslaicīgu intervenci tiešsaistē un beidzot ar iesaistīšanu ilgstošākā terapijā specializētos centros. Lai gan šīs grupas pacientu ārstēšana pārsvarā notiek kopienas vidē vai ambulatori, tomēr aptuveni katram piektajam pacientam, kas sāk specializētu narkotiku atkarības ārstēšanu stacionārā, primārā problēma ir saistīta ar marihuānu. Marihuānas lietošanas izraisītu problēmu ārstēšanai tiek izmantotas galvenokārt psihosociālas metodes, nepilngadīgo gadījumā bieži izmanto intervences pasākumus ar ģimenes iesaistīšanu, bet pieaugušo ārstēšanā kognitīvi biheiviorālo intervenci. Pieejamie pierādījumi atbalsta kognitīvi biheiviorālās terapijas, motivējošu interviju un neparedzētu gadījumu pārvaldības pieeju kombinētu izmantošanu. Turklāt daži pierādījumi atbalsta daudzdimensionālu ģimenes terapiju gados jauniem marihuānas lietotājiem. Lai uzrunātu marihuānas lietotājus, arvien biežāk tiek izmantoti interneta un digitāli intervences pasākumi, un pētījumi ar mērķi novērtēt šā veida pasākumu ietekmi liecina, ka provizoriskie rezultāti attiecībā uz patēriņa līmeņa mazināšanu un ārstēšanās klātienē veicināšanu (vajadzības gadījumā) ir daudzsološi. Tāpat vairākos pētījumos tiek izvērtēta farmakoloģisku intervences pasākumu izmantošana ar marihuānu saistītu problēmu gadījumā.

Marihuānas dekriminalizācija un legalizācija – mīti un patiesība

Nereti Latvijā (un ne tikai) tiek jaukta divu terminu – „legalizācija” un „dekriminalizācija” nozīme. Bez tā visa marihuānas lietošanas atbalstītāji sparīgi vicina gaisā ar pirkstu, „skat, Nīderlandē taču zālīte ir legāla”. Aizrautīgi tiek norādīts, ka, legalizējot marihuānu, samazināsies citu – daudz bīstamāku narkotiku un alkohola lietošana. Vienā katlā ar šiem apgalvojumiem tiek bāzti arī vēža un multiplās sklerozes slimnieki, kuru stāvokli pilnīgi noteikti atvieglotu marihuānas legalizācija.

Dekriminalizācija paredz, ka par dažādiem ar marihuānu saistītiem nodarījumiem (pamatā lietošanu, glabāšanu) netiek piemērots kriminālsods, proti, nodarījums jeb pārkāpums netiek uzskatīts par kriminālnoziegumu, taču darbība – lietošana vai glabāšana joprojām nav atļauta un var ietvert citu soda mēru un atbildību, piemēram, administratīvu. Administratīvs sods savukārt var ietvert naudas sodu, brīdinājumu, transportlīdzekļa vai šaujamieroču atļaujas apturēšanu jeb, tautā sauktu – tiesību atņemšanu uz laiku. No šī var secināt, ka marihuānas dekriminalizācija Latvijā pastāv jau šobrīd, jo esošie normatīvie regulējumi (konkrēti Krimināllikuma 253.2 pants) nosaka, ka par narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu iegādāšanos vai glabāšanu nelielā apmērā bez nolūka tās realizēt vai narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu lietošanu, ja to izdarījusi persona, kura brīdināta par kriminālatbildību par narkotisko un psihotropo vielu neatļautu iegādāšanos, glabāšanu un lietošanu, — soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Tas nozīmē, ka pirmajā reizē personai par šāda veida pārkāpumu tiek piemērots administratīvais sods (nevis kriminālsods) – brīdinājums, ko definē Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 46. pants.

Legalizācija savukārt ir process, kura laikā iepriekš aizliegtas, nelegālas darbības kļūst par atļautām un kontrolētām likuma ietvaros. Ja runājam par narkotikām, tad šie procesi ietvertu ražošanu (piemēram, audzēšanu), piedāvājumu un pārdošanu (arī lietošanu un glabāšanu). Legalizācija paredzētu, ka šos procesus valstij būtu jāregulē tāpat kā, piemēram, alkohola un tabakas apriti. Šajā gadījumā, protams, joprojām var pastāvēt gan administratīvi, gan arī kriminālsodi, piemēram, ja iesaistītas nepilngadīgas personas.

Marihuānas augs

Klickit24, Adobe Stock

Ir svarīgi uzsvērt, ka no juridiskā viedokļa jebkura veida narkotiku legalizācija būtu pretrunā ar pašreizējām ANO konvencijām. Starptautiskā likumdošana nosaka obligātu kanabiss augu un produktu kontroli, taču tiek pieļauta kanabiss lietošana industriāliem un medicīniskiem mērķiem. Kanabiss saturošiem medikamentiem ir ES vai nacionāla autorizācija, taču neviena valsts nepieļauj un neatbalsta kanabiss smēķēšanu medicīniskiem nolūkiem. Daudzviet Eiropā marihuānas lietošana medicīniskiem mērķiem atļauta multiplās skrerozes, vēža, AIDS un citu smagu slimību izraisītu stāvokļu atvieglošanai, un pieejamie medikamenti tiek piedāvāti pacientiem, piemēram, zemmēles spreja, kapsulu, pulveru veidā. Atsevišķā gadījumā pieejamas žāvētas zieda daļas, ko paredzēts lietot tējas veidā.

Kanabiss produktu smēķēšana ārstnieciskos nolūkos netiek pieļauta arī citu iemeslu dēļ – pirmkārt, auga daļas satur virkni citu ķīmisku vielu. Ķīmisku vielu koncentrācija var variēt vienā augā, atkarībā no auga augšanas apstākļiem un „zāļu” izrakstītājs vai farmaceits nevar noteikt šo ķīmisko vielu koncentrāciju, tajā skaitā – to vielu koncentrāciju, ko pacientam nepieciešams saņemt terapijai. Otrkārt, dūmu ieelpošana no degoša auga nav veselīgākais veids, kādā „nogādāt” nepieciešamās vielas pacienta asinīs. Smēķējot marihuānu, tiek uzņemti daudz lieki un pats svarīgākais - kaitīgi blakusprodukti. Un viens no svarīgākajiem - pats lietotājs nekādos apstākļos nevar noteikt sev nepieciešamo devu nopietnu stāvokļu ārstēšanai. Pavisam vienkārši – arī lietojot citus medikamentus, mēs taču paši sev nenosakām devu, bet gan dodamies pie ārsta. Visbeidzot pēdējais arguments, pie kura bieži mēdz turēties legalizācijas atbalstītāji – Nīderlandes piemērs, jo „tur taču pārdod un smēķē uz katra stūra”. Derētu saprast, ka Nīderlandē marihuānas pārdošana kafijas veikalos (coffeeshops) ir uzskatāma par sava veida iecietīgu attieksmi pret patiesībā nelikumīgām darbībām un, lai cik dīvaini arī tas nešķistu, marihuānas audzēšana, piedāvājums un glabāšana personīgām vajadzībām ir kriminālnoziegums, par kuru paredzēts likumā noteiktais sods. Kopš 2013. gada legāli kafijas veikalus var izmantot tikai Nīderlandes pilsoņi, uzrādot personu apliecinošus dokumentus.

Tolerances prakse, par kuru pirmo reizi runāts 1979. gadā vietējās vadlīnijās, „iestiepusies” mūsdienās kafijas veikalu veidā, kad marihuānas pārdošanu licenzē pašvaldība. Jāņem arī vērā, ka aptuveni divas trešdaļas pašvaldību neatļauj kafijas veikalus un to skaits sarucis no 846 1999. gadā līdz aptuveni 600 veikaliem 2013. gadā. Papildus darbojas citi noteikumi, kas regulē kafijas veikalu darbību – aizliegums reklamēt, pārdot citas narkotikas, pārdot marihuānu nepilngadīgām personām, turēt veikalā vairāk kā noteiktu daudzumu marihuānas. Marihuānas audzēšana Nīderlandē netiek tolerēta tāpat kā lietošana un šeit rodas svarīgs jautājums – kur un kā kafijas veikali iegūst marihuānu pārdošanai? Pavisam vienkārši – tā tiek iegādāta no audzētājiem vai dīleriem nelegāli. Papildus Nīderlande (un ne tikai) saskaras arī ar citu nopietnu problēmu – pesticīdu lietošanu marihuānas audzēšanā, kas nesaskan ar legalizācijas piekritēju ideju par marihuānu kā 100% dabīgu produktu.

Padalies ar šo rakstu:

Lasi vēl: