eVeselībasPunkts

Osteopātija

Latvijā osteopātija zināma kopš deviņdesmito gadu vidus, kad tika uzsākta arī pirmo osteopātu apmācība. Tolaik tā bija mazpazīstama ārstēšanas metode ar klasiskās medicīnas pārstāvjiem mazsaprotamu pieeju, kur cilvēka ķermeni uzskata par vienotu sistēmu.

Osteopātijas pamatlicējs 1874. gadā Amerikā ir Andrew Tailors Stills (1828 - 1917), kurš 1882.gadā izveidoja pirmo osteopātijas skolu pasaulē. To pabeidzot, audzēknis Little John jau 1917.gadā atvēra osteopātijas skolu Anglijā, pēcāk skolas atvērtas arī Francijā. Šobrīd osteopātiju pasaulē praktizē vairāk nekā 50 valstīs. Latvijā dažādos novados un Rīgā šobrīd praktizē 24 sertificēti ārsti - osteopāti.

”Dzīves izpausme ir kustība, dažādas organisma daļas funkcionē un kustās harmoniskā līdzsvarā, veicot organisma paša sistēmu un funkciju līdzsvarošanos”- tā dr. Stills jau tās pirmsākumos noteica osteopātijas būtību.

Osteopātija ir visa ķermeņa terapija, kas balstīta uz biomehānikas principiem, dažādu slimību gadījumos, organisma fizioloģisko stāvokļu diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi, atbilstoši medicīnas teorētiskajām koncepcijām un praktiskajām iemaņām (Still A.T., 1899).

Osteopātijas filozofija - ārstēt cilvēku kopumā, nevis slimību (Still A.T.,1899).

Osteopātija sevī apvieno tradicionālās medicīnas zinātniskumu un dabas holistisko pieeju. Osteopāta pieeja caur biomehānisko, biodinamisko formu apliecina, ka prāts, gars un ķermenis ir vienots veselums. Tas prasa padziļinātu izglītošanos gan diagnosticēšanā, gan terapijā, kurā tiek izmantotas osteopāta rokas. Tās ir filigrāns instruments ar gadu gaitā izkoptu tausti un telpisko izjūtu. Apmācību procesā lielāko daļu laika aizņem tieši palpācijas iemaņu apgūšana. Jātrenējas ik dienu, lai varētu noteikt traucējumus dažādos audos un dažādos dziļumos, kas izraisījuši noteiktas izmaiņas cilvēka organismā. Šādas pieejas pamatā ir ārstēt cēloni, nevis simptomu, meklēt ķermenī veselību, nevis slimību.

Osteopāta ikdienas darbā liela loma ir komunikācijai ar pacientu plašā kontekstā par to, kas ar viņu ir noticis, kas radījis vai veicinājis noteiktas izmaiņas, kāpēc atnācis uz vizīti. Svarīgi sarunu veidot pēc iespējas mierīgāku, bez satraukuma, lai pacientam izdotos vieglāk atcerēties visas nianses un piedalīties dialogā ar ārstu ne tikai par to, kas viņu satrauc konkrētajā brīdī. Tā izklāstam pacients nereti ir maksimāli koncentrējies un izveidojis savu sakarību sarakstu, bet osteopāts palīdz paraudzīties uz viņa dzīves notikumiem kopumā, kas, iespējams, ir ietekmējuši viņa pašreizējo stāvokli. To var attēlot nevis kā pacienta anamnēzi, bet ceļojumu laikā, kam patiesībā cilvēks nepievērš uzmanību, jo tas ir noticis sen vai pat agrā bērnībā. Liela daļa savus piedzīvojumus - pārdzīvojumus sāk atcerēties tikai pēc pirmās vizītes. Papildus informācija tālāko ārstēšanas procesu padara atvērtāku, nodrošinot harmonisku sadarbību starp ārstu- osteopātu un viņa pacientu.

Šajā ceļojumā liela loma ir organisma adaptācijas spējām, ko osteopāts var izvērtēt ar dažādiem diagnostikas testiem – vizuāliem, dinamiskiem un pasīviem. Lielā mērā pacientam ir interesanti pašam sajust un izvērtēt izmaiņas, kas notikušas ķermenī pēc vizītes. Reizēm pat šķietami ikdienišķs sīkums, piemēram, kā noliekties, vai elpot ar pilnu krūti, apliecina pacientam, ka ķermenī it visam ir sava loma.

Osteopātija ir māksla diagnosticēt un ārstēt traucētas vai izmainītas funkcijas savstarpēji saistītās sistēmās - kaulu, locītavu, miofasciālās, saistībā ar vaskulāriem, limfātiskiem un neirāliem elementiem. Šīs izmaiņas visos līmeņos var radīt nopietnus veselības traucējumus. Pamatā var būt lielāki vai mazāki kustību ierobežojumi un, kā iepriekš minēju, – tur, kur kustība, ir dzīvība, bet, kur tās nav vai tā traucēta, veidosies izmaiņas audos, kas pakāpeniski, ar laiku, radīs nopietnus sarežģījumus veselībai. Liela nozīme ir tam, kā organisms to kompensēs, jo mēs nepievēršam uzmanību sīkām izmaiņām, traucējumiem organismā, bet, kad sāpes un traucējumi aizvien biežāk par sevi atgādina un rada jau diskomfortu, tikai tad pievēršam uzmanību notiekošajam. “Es taču neko tādu nedarīju” - tikai visa diena pavadīta attālināti strādājot ar datoru, kur nav tie labākie nosacījumi pilnvērtīgai darbībai (krēsls, galds, poza u.tml). Pēc diviem ekstrēmajiem Covid-19 nopietno ierobežojumu gadiem, novēroju, ka šī piespiedu stāvokļa sekas liek sevi manīt visa vecuma pacientiem. Minētais ierobežojumu periods izraisījis ne tikai fiziskās veselības traucējumus, bet radījis arī lielu slogu psihoemocionālajam stāvoklim.

Par to, ka ķermenis funkcionē kā vienota bioloģiska sistēma, var vizualizēti pārliecināties – uzkāpiet kaķim uz astes un tas ieņaudēsies, nokrītat uz ledus, stipri sasitot asteskaulu, un zvaigznītes ielēks acīs - tas apliecina, ka ķermenī visas šķidruma sistēmas darbojas vienoti un nekas nenotiek atsevišķi. Kas ar jums notiek pēc tam? Cik ilgi tas ierobežos pārvietošanos? Vai arī, nokrītat, aizmirstat un dzīvojat mierīgi tālāk? Bet cik ilgi?

Šīs ir organisma spējas adaptēties, pašregulēties un kompensēties. Tad, kad ķermenis labi ar to ticis galā, šķiet, viss taču kārtībā, vienā brīdi sākas kādas negaidītas darbības - intensīvāka smagumu celšana, dārza rakšana, logu mazgāšana, neveiksmīgs kritiens, pamežģījot potīti. Jā, daudzas no tām ir fiziskas aktivitātes, kas noteikti varētu nākt par labu, it īpaši, ja visu nedēļu sēdēts pie datora, taču kādā brīdi rodas sāpes, ka ne pakustēt. Šie ir tie akūtie pacientu stāvokļi, kad jāzvana osteopātam. Situācijās, kad adaptācijas spējas ķermenī izsmeltas, osteopāts palīdz tās atjaunot, papildus iesakot pievērst uzmanību regulārai, pareizai fizisko aktivitāšu izvēlei un to nozīmei ikdienas darbā un pašsajūtas kvalitātē.

Būtiski arī pievērst uzmanību faktam, ka organismā viss akumulējas – vienalga, kādā vecumā, un cik traumas fiziska vai emocionāla rakstura bijušas. Svarīgi izzināt arī, cik un kādas operācijas bijušas, vai radušās komplikācijas. Katrs organisms uz to reaģē individuāli, kā rezultātā sekas radīsies pēc laika un negaidīti.

Ķermenī vislielākā nozīme ir fascijām, kas atbild par šīm izmaiņām. Tie ir saistaudi, kas ķermenī veic balsta funkciju pilnībā visās struktūrās - no matu galiņiem, līdz papēžiem, tās apņemot un nodrošinot vielmaiņas procesus. Fascijas vienkāršoti var iztēloties kā balto plēvi, kad, griežot gaļu, to var redzēt dažādos līmeņos, dažādā biezumā un konsistencē. Šīs īpašības un to funkcija atkarīgas no izvietojuma ķermeņi un slodzes uz tām. Balto šķiedru pinumu kvalitāte ir tā, kas mūsu ķermenī norāda uz labsajūtu un veselību. Nozīme ir faktam, ka, ja izņemtu visus orgānus, paliktu otrais ķermenis, kas apliecina visa ķermeņa vienotību. Osteopātijā šī ir ķermeniskā komunikācijas sistēma, dzīvības tīkls, veselības pinums.

Ir zināms fakts, ka attīstības procesā - fascijas, kauli un visi saistaudi - ir attīstījušies no mezenhīmas, tikai katrai struktūrai ir savs blīvums. Tas nosaka arī to kopējās īpašības - viskozitāti, elasticitāti, kur manipulāciju rezultātā atjauno homeostāzes līmeni ķermenī. Līdz ar to, fascijas uzskata par slimības avotu – katra šūna ķermenī ir fasciju apņemta un, saplūstot kopā, veido lielākas loksnes, formējot saites, cīpslas. Pat vissmalkākās muskuļu šķiedras ir fasciju apvalkā kā somiņā, veidojot tādu kā bišu stropu, jo tieši muskuļi un fascijas nodrošina, lai visas ķermeņa daļas darbotos netraucēti. Tieši spiediena rezultātā mēs izraisām izmaiņas ķermenī. Slodzes gadījumā dažāda rakstura iestiepumi ietekmē visu struktūru funkciju. Šis iekšējais fasciju tīkls ir apbrīnojams un ļoti jūtīgs. To ievaino pārlieka slodze, sportošana, vai arī pamazināta slodze – mazkustīgs dzīves veids, ilgstošs guļus stāvoklis, ieģipsēti locekļi, stress, apstarošanas, nepareizs uzturs – tā ir inde saistaudiem. Sīki traucējumi, kā pēcoperācijas rētas, var izraisīt iekaisumu un tas ietieksies blakus muskuļos. Ņemot vērā, ka saistaudos atrodas nervi, šādi sabiezējumi uz tiem spiež un sekas ir jūtamas kā pastāvīgs sasprindzinājums un sāpes attiecīgajā apvidū.

To pašu attiecina uz kaula struktūrām, kur ikviena kaula formas un funkcijas maiņa, vai tikai funkcijas maiņa radīs noteiktas izmaiņas kaula iekšējā arhitektūrā un izmaiņas ārējās konfigurācijās. Katram kaulam, atbilstoši tā funkcijai, ir savs šķiedru izvietojums, kas nodrošina tā izturību, bet, ja ir traumas - lūzumi, sasitumi - jāatceras, ka atjaunošanās procesā svarīgi atjaunot kaula šķiedru kārtību, jo tas ietekmē kaulaudu kvalitāti. Kauli ķermenī ir novietoti pa stresa līnijām un tas attiecas arī uz fascijām - kur lielāka slodze, tur ir masīvāki kauli un fascijas.

Kā piemērs ķermeņa vienotībai – kustinot roku, iespaids pārnesas uz citiem locekļiem, ko nodrošina šis saistaudu tīklojums - tas pārnes domino efektam līdzīgu mehānisku spēku. Intensīva plaukstas sasprindzināšana var izraisīt sāpes plecos, smagi noslogota Ahileja cīpsla var kļūt par iemeslu nepatīkamiem izaugumiem papēdī, bet ceļa izmežģījums radīt muguras sāpes. Rezultātā ķermenis mēģina kompensēt šo sasprindzinājumu, ieņemot saudzējošu pozīciju, un no tā kļūst vēl sliktāk.

Jāsaprot, ka jaunībā tas viss notiek it kā vieglāk, jo nepievēršam uzmanību, varam daudz vairāk izturēt, bet ar gadiem tas lien laukā. Fasciju elastība samazinās ar vecumu, taču visbiežāk sāpes izraisa nepamanīti mikroskopiski ievainojumi – sīkas plaisas vai pušumi. Var būt kāda nenozīmīga avārija, vai sakumpusi sēdēšana pie datora – ikdienā mēs ar to sadzīvojam. Taču pienāk brīdis, kad saistaudi vairs neiztur, un nereti tas notiek tikai pēc daudziem gadiem. Te arī jāsaprot, jebkuras zonas iekaisumi, traumas, mikrorētas veido neveselīgu audu saspringumu un to ierobežotu slīdēšanu, kā rezultātā audos veidojas fibroze - blīvākas zonas, kur ierobežotas kustības.

Osteopātam liela nozīme ir traumas mehānismam un raksturam, kas ne vien ietekmē lokālas izmaiņas audos, saglabājot tur trieciena spēka vektoru, bet arī ietekmē kopējo ķermeņa līdzsvaru. Pat nenozīmīgas traumas audos izraisa sekas ar lokāliem kustību ierobežojumiem, kas periodiski var radīt neskaidra rakstura sāpes traumas vietā vai attālināti, veidojot tur saaugumus - fibrozi. Tas viss atkarīgs no lokalizācijas, cik plaša šī ietekme var būt un, cik dziļi šie audi skarti. Ja ķermeņa līdzsvars ir izmainīts, tas būs pamatā daudzām sūdzībām, ko izjūt gan stāvus, gan sēdus stāvokli, jo ķermenis tādējādi cenšas sevi līdzsvarot. Piemēram, līdzsvaram dominējot uz priekšu – visu ķermeņa struktūru līdzsvars pielāgosies šim jaunam stāvoklim, iestiepjoties uz priekšu un radot sūdzības no viegla diskomforta, līdz grūtībām ilgi nostāvēt vai nosēdēt, vai stipri izteiktām sāpēm kakla zonā, jostas daļā un citos apvidos, atkarībā no ikdienas darba slodzes.

Fasciju veselībai ļoti labas ir līganas kustības bez triecieniem – viegla lēkāšana un dejošana. Pastaigas basām kājām pa dažādām virsmām. Balansēšana uz koku stumbriem, rāpšanās pa dažādām virsmām stimulēs cirkulāciju ķermenī, turpretī monotona vienu un to pašu vingrojumu izpildīšana par labu nenāk. Svarīga nozīme ir ūdenim, ne tikai atjaunošanās procesā, bet ari ikdienā. Saistaudi satur gandrīz 70 procentus ūdens. Jo mazāk ķermenī ūdens, jo sliktāk tas jūtas – sulīgi saistaudi ir laimīgi saistaudi. Tas palīdzēs atjaunot arī zīdaino slīdēšanu, veicot manuālas darbības ķermenī. Saistaudus stimulē regulāra izkustēšanās un tai ir antifibroza iedarbība, kas sākas jau pirmajās 72 stundās pēc aktivitātēm, taču, ja ķermeņa arhitektūra nav līdzsvarā, tad jādara kas vairāk un jāmeklē osteopāts, vai citi manuālās terapijas speciālisti.

Turpinājumā par osteopātiju, vēlos pievērst uzmanību nozīmīgai sadaļai - osteopātija bērniem. Man kā pediatrei šī ir ļoti tuva tēma, jo grūtniecības laiks uz ķermeni atstāj lielu ietekmi un tajā laikā notiekošās izmaiņas saglabājas tālākajā dzīvē. Viss, ar ko jaunai māmiņai nākas neparedzēti saskarties, rada papildus stresu, jo viņas emocionālā sistēma jau ir jūtīga. Jebkura slimošana, pārdzīvojami, darba laiki un ar to saistītais stress vai pārslodze, ar ko jaunā māmiņa netiek galā, ietekmēs bērna vispārējās attīstības fonu. Viens aspekts ir, kā māte reaģē, bet otrs - kā bērns reaģēs, lai arī māte tajā visā cenšas savu mazuli pasargāt. To var izvērtēt jau pēc dzimšanas. Bērns vienmēr centīsies ieņemt dzemdē sev ērtāko stāvokli. Bērna pozicionālo stāvokli dzemdē ietekmēs visi strukturālie ierobežojošie faktori - mātes iegurņa asimetrija, mugurkaula deformācijas un citu struktūru deformācijas; dzemdes fizioloģisko un iedzimtu izmaiņu stāvokļi, kas veicina dzemdes tonusa paaugstināšanos, medikamentozie, fiziskie un ķīmiskie faktori, kā arī stress. Osteopātiskajā ārstēšanā liela nozīme ir tam, kādā stāvoklī bērns atradies dzemdē. Lai mazinātu šīs izmaiņas, osteopātiskā ārstēšana ieteicama jau grūtniecei un bērnam, kā arī to vajadzētu turpināt pēc piedzimšanas.

Galvenais mērķis ir, lai audu atmiņā mazinātu izmainītās informācijas daudzumu un bērna fizioloģiskā attīstība varētu noritēt normas robežās. Svarīga ietekme ir arī pašām dzemdībām - kā tās norisinājušās, kādi traucējumi bijuši, kāds ir pirmais brīdis pēc dzemdībām - pirmā ieelpa, kliedziens, zīšanas process. Sekas var izpausties kā neliels diskomforts vai piespiedu pozas, pārmērīga raudāšana, negulēšana. Simptomātika var būt atšķirīga un tās izpausmes iespējamas dažādos vecuma periodos.

Pēc dzemdībām atbildīgi jānovērtē galvaskausa deformācija. Ja tā jau ir izteikta, tas liecina, ka bērns grūtniecības laikā ilgstoši atradies piespiedu stāvoklī un pēc iespējas ātrāk nepieciešama osteopāta konsultācija.

Osteopātam ir ļoti plašas diagnostikas iespējas dažādos audu līmeņos, kas ļauj noskaidrot cēloni, novērtēt izmaiņu prognozi, noteikt ārstēšanu. Neveicot izmaiņu korekciju, bērnam sākot staigāt, organisms gravitācijas spēka ietekmē adaptēsies un kompensēs šīs izmaiņas ar citu struktūru palīdzību. Tas pagarinās visu ārstēšanās procesu.

Ko ārstē osteopāts?

Bērnu:

  • ar pēc dzemdību traumu sekām: ķermeņa asimetrijas, galviņas asimetrijas, likvora cirkulācijas traucējumiem, apgrūtinātas zīšanas, rīšanas, atgrūšanas, miega traucējumiem;
  • ar uzvedības traucējumiem - hiperaktivitāte, uzmanības deficīts, agresija, kaprīzes, histērijas;
  • ar redzes traucējumiem - tuvredzība astigmatisms, šķielēšana;
  • ar stājas traucējumiem - skolioze, kifoskolioze, plakanā pēda;
  • ar hronisku un akūtu deguna blakus dobumu iekaisumiem;
  • ar alerģijām;
  • ar hroniskām iesnām, angīnu, hroniskiem ausu iekaisumiem, trokšņiem ausīs.

Cilvēku, kuram ir:

  • hronisks žokļa locītavas iekaisums, sakodiena problēmas;
  • stāvoklis pēc zobu implantēšanas;
  • galvassāpes un dažādas izcelsmes galvas reiboņi;
  • locītavu un muguras sāpes, dažāda rakstura muskuļu sāpes;
  • traumu sekas (pēc lūzumiem, autoavārijām, galvas smadzeņu satricinājumiem);
  • kuņģa un zarnu trakta slimības;
  • sāpīgas mēnešreizes, neauglība, grūtniecības toksikozes u.c.;
  • urīna nesaturēšana, hronisks prostatīts, potences vājums;
  • hronisks noguruma sindroms;
  • veģetodistonija.
Padalies ar šo rakstu:

Lasi vēl: