eVeselībasPunkts

Šķielēšana

Par šķielēšanas novēršanas iespējām arvien vairāk interesējas ne tikai bērnu vecāki, bet arī cilvēki jau pieaugušā vecumā. Šķielēšana ne vienmēr ir tikai kosmētisks defekts, tā var būt nopietns iemesls redzes traucējumiem, piemēram, dubultošanās sajūtai. Ja vecākiem ir aizdomas par to, ka bērns šķielē, noteikti iesakām pārbaudīt bērna redzi un acu funkcijas, lai laikus varētu rast labāko risinājumu. Novēlota slimības atklāšana ir sarežģītāk ārstējama, un rezultāts ir grūtāk prognozējams.

Kas ir šķielēšana

Šķielēšana (strabismus) ir stāvoklis, kad viena vai pārmaiņus abas acis novirzās no centrālās redzes ass, kas var izraisīt redzes asuma pazemināšanos. Normāls acu stāvoklis jeb taisnas acis ir tad, kad, fiksējot gaismu, tās atspīduma refleksi krīt abu acu zīlīšu centrā.

www.shutterstock.com

Atkarībā no šķielēšanas virziena izšķir horizontālo, vertikālo vai kombinēto šķielēšanu.

Horizontālā šķielēšana var būt:

  • konverģējoša jeb šķielēšana uz deguna pusi (ezotropija);
  • diverģējoša jeb šķielēšana uz ārpusi (eksotropija).

Vertikālās šķielēšanas veidi:

  • šķielēšana uz augšu;
  • šķielēšana uz apakšu.

www.shutterstock.com

Kombinētās šķielēšanas gadījumi ir tie, kad pacientam ir kādu no iepriekš minēto horizontālās un vertikālās šķielēšanas veidu apvienojums, piemēram, pacientam ir šķielēšana gan uz augšu un uz ārpusi.

Šķielēšanas klasificē arī atkarībā no tās iegūšanas laika. Izšķir – iedzimtās šķielēšanas, kas tiek konstatētas bērniņiem līdz sešu mēnešu vecumam, un iegūtās šķielēšanas, kuras tiek konstatētas pēc sešu mēnešu vecuma.

Kāpēc rodas šķielēšana

Šķielēšanas biežākie cēloņi:

  • ģimenes vēsture – iepriekš konstatēta šķielēšana kādam no ģimenes locekļiem;
  • neiroloģiskas/iedzimtas anomālijas, piemēram, bērnu cerebrālā trieka, epilepsija, kraniālas parēzes, hidrocefālija, Dauna sindroms, Brauna sindroms;
  • samazinātas muskuļu kustības (muskuļu hipofunkcija) vai pastiprinātas muskuļu kustības (muskuļu hiperfunkcija), ja ir acu muskuļu inervācijas traucējumi vai muskuļu restrikcija (saraušanās); refrakcijas kļūdas, piemēram, augstas pakāpes hipermetropija (tālredzība).

Iegūtas šķielēšanas procesu var veicināt dažādas infekciju slimības, paaugstināta psihoemocionālā slodze, vispārēja un arī redzes pārpūle. Tie var būt iegūti acu bojājumi, arī citas acu slimības, piemēram, katarakta, apduļķojumi optiskajās vidēs var veicināt šķielēšanas attīstību. Pieaugušā vecumā šķielēšana var veidoties arī vispārēju, sistēmisku slimību dēļ, piemēram, miastēnijas, Grēfes sindroma u.c. gadījumā.

Gadījumos, kad šķielēšana diagnosticēta agrīnā vecumā un bērniņam šķielē tikai viena acs, tas var būt kā iemesls redzes attīstības traucējumam konkrētajā acī. Bērna centrālā nervu sistēma iemācās ignorēt šķielējošās acs sūtīto informāciju uz redzes centriem smadzenēs, tādēļ bērns ar šo actiņu neiemācās skatīties, rezultātā attīstās ambliopija (vājredzība).

Kas ir ambliopija

Ambliopija ir vienas vai abu acu pavājināta redze, kuru nav iespējams koriģēt ne ar brillēm, ne kontaktlēcām, un tā nav saistīta ar strukturālām izmaiņām pašā acī.

Izmeklēšana pie acu ārsta, ja ir aizdomas par šķielēšanu

Pamats visam ir informācijas iegūšana par pacientu – pacienta vispārējais veselības stāvoklis, iepriekšējas acu slimības, ārstēšanas metodes, acu slimības ģimenē. Ja pacients ir bērns, tad vecāki tiek iztaujāti par grūtniecības norisi un bērniņa dzimšanu, attīstības posmiem. Ārsts vēlēsies uzzināt, kādā vecumā sākusies šķielēšana vai radušās aizdomas par to. Ja pacients ir pusaudzis vai jau pieaugušā vecumā, ārstam būs ļoti noderīgi, ja uz vizīti pacients paņems līdzi bērnības fotogrāfijas. Tā ir iespēja noteikt iespējamo šķielēšanas attīstības un smaguma pakāpi.

Vizītes laikā tiks noskaidrots, vai:

  • šķielēšana ir saistīta ar traumu, psihomotoru stresu;
  • šķielēšana ir pastāvīga vai epizodiska;
  • šķielēšana izpaužas, skatoties tālumā vai tuvumā;
  • šķielē viena vai pārmaiņus abas acis;
  • tiek miegta actiņa, skatoties tālumā vai saulē.

Lai oftalmologs spētu izvērtēt acu funkcijas, tiks veikta tāluma un tuvuma redzes pārbaude ar un bez korekcijas. Ja pacients valkā brilles, tad arī ar tām. Tiks izmeklētas acu kustības, pacientam skatoties uz kustīgu mērķi – gaismas objektu. Ar radzenes gaismas refleksa testu ārsts novērtēs šķielēšanas leņķi, kas noteiks šķielēšanas labošanas taktiku.

www.shutterstock.com

Redzes rakstura izvērtēšanai tiek izmantoti dažādu krāsu testi, kas palīdz noteikt, vai abas acis piedalās redzes procesā. Pacientam tiek novērtēta stereoredze. Abu acu, acu ārējo kustību muskuļu un centrālās nervu sistēmas normāla darbība nodrošina pilnvērtīgu un telpisku redzi. Vizītes laikā pacientam tiks paplašinātas acu zīlītes, lai izvērtētu redzes nerva un tīklenes darbību. Tā kā hipermetropija jeb tālredzība ir biežs šķielēšanas cēlonis bērniem, lai precīzi noteiktu refrakciju, ir nepieciešama efektīva ciliārā muskuļa paralīze, lai pilnībā neitralizētu akomodācijas efektu.

Šķielēšanas ārstēšanas metodes

Šķielēšanas novēršanas iespējas ir atkarīgas no šķielēšanas iemesla, veida, apjoma, redzes asuma, pacienta vecuma un vispārējā veselības stāvokļa.

Korekcija ar brillēm. Ja bērniņam šķielē tikai viena acs, parasti tiek izrakstītas brilles un rekomendēta nešķielējošās acs oklūzija jeb acs aizlīmēšana uz dažām stundām dienā vai dažām dienām nedēļā atkarībā no redzes asuma vājāk redzošajā acī. Aizlīmēšanu veic, lai šķielējošo actiņu mācītu skatīties.

Ortoptiska ārstēšana – acu vingrinājumu komplekss. Acu akomodācijas muskuļu vingrinājuma piemērs, ko pacients var veikt mājas apstākļos – pie loga stikla acu augstumā uzlīmē 3–5 milimetru lielu papīra gabaliņu. Skatoties šī uzlīmētā papīra gabaliņa augstumā, ievēro kādu priekšmetu tālumā, lai nofiksētu skatienu, piemēram, māju vai koku. Acīm atrodoties 20–30 centimetru attālumā no loga, skatieties uz uzlīmēto papīra gabaliņu piecas sekundes un pēc tam pārmaiņus uz tālumā esošo priekšmetu.

Ķirurģiska ārstēšana. Šķielēšanas labošanas operācijas laikā tiek veikta iedarbība uz acs kustību muskuļiem. Muskulis, kura darbība ir pārāk spēcīga, operācijas laikā tiek pagarināts (recesēts), bet muskulis, kura darbība ir pārāk vāja – tiek ķirurģiski saīsināts. Šķielēšanas operāciju parasti veic vispārējā narkozē. Lai iegūtu vēlamo rezultātu, dažkārt ir nepieciešamas vairākas šķielēšanas koriģēšanas operācijas.

Padalies ar šo rakstu:

Lasi vēl: