eVeselībasPunkts

Stostīšanās

Kas ir stostīšanās?

Stostīšanās jeb logoneiroze ir runas tempa, ritma un plūduma traucējumi, kas rodas mēles, lūpu, rīkles un citu artikulācijā un balss veidošanā iesaistīto muskuļu spazmu dēļ. Stostīšanās pamatā ir pārslēgšanās grūtības no vienas kustības uz nākamo. Tā var izpausties kā skaņu, zilbju, vārdu vai pat frāžu atkārtojumi, piemēram, “b-b-bumba” vai “bu-bu-bumba”, vai “bumba-bumba-bumba.” Stostīšanās var izpausties arī kā skaņu pagarinājumi, piemēram, “mmmmmmāja”, vai kā netipiski garas klusuma pauzes jeb bloki starp vārdiem. Reizēm vienlaikus ar runas traucējumiem var novērot arī dažādas uzvedības izmaiņas, sinkinēzijas (piespiedu “sadraudzīgās kustības) vai hiperkinēzes (nepatvaļīgas kustības), piemēram, biežu acu mirkšķināšanu, tikus. Šiem simptomiem var būt dažāda smaguma izpausmes pakāpes, un no to smaguma arī tiek noteikta stostīšanās pakāpe.

Logoneirozei radniecīgi runas tempa traucējumi ir bradilālija – patoloģiski palēlināts runas temps –un tahilālija – patoloģiski paātrināts runas temps.

Stostīšanās cēloņi

Stostīšanās, kas rodas bērnībā, ir visbiežāk sastopamā forma, un to dēvē par agrīnās attīstības stostīšanos. Logoneiroze bērna vecumā parasti parādās līdz sešu gadu vecumam, visbiežāk 2–5 gadu vecumā. Šis runas traucējums 75% gadījumu nesaglabājas līdz pieaugušo vecumam.

Stostīšanās iemesli var būt dažādi. Viens no cēloņiem var būt ģenētiskais faktors – tas nozīmē, ka stostīšanās var tik pārņemta no vecākiem vai vecvecākiem. Pētījumos tika atklāti četri gēni, kuriem mutējot var tikt iedzimta stostīšanās.

Stostīšanās iemesli var būt arī psihogēnas izcelsmes. Tā var parādīties pēc īslaicīgas vai ilgstošas psiholoģiskas traumas, ilgstošas, pastāvīgas konfliktsituācijas, kā arī neiropātisku baiļu dēļ.

Stostīšanās cēloņi var būt arī farmakogēnas izcelsmes. Visbiežāk tiek minēti psihotropie medikamenti, piemēram, antidepresanti un stimulanti, kas var ietekmēt centrālās nervu sistēmas darbību.

Neirozei līdzīgās stostīšanās iemesls ir centrālās nervu sistēmas bojājums. Tas var rasties pēc galvas traumas, insulta, kā arī toksiska galvas smadzeņu bojājuma dēļ. Tā rezultātā tiek traucēta impulsu novadīšana no galvas smadzenēm uz runā iesaistītajiem muskuļiem un var izpausties kā stostīšanās. Ir zināmas būtiskas atšķirības starp logoneirozi un neirozei līdzīgo stostīšanos. Piemēram, logoneirozes gadījumā nav raksturīgas hiperkinēzes un neirozēm līdzīgi papildu traucējumi (enurēze, tiki), taču neirozei līdzīgās stostīšanās gadījumā ir. Savukārt logofobija jeb bailes no runāšanas, pavadoši neirotiski traucējumi (uzmācīgas domas) un runas defekta pastiprināšanās stresa situācijās vairāk raksturīgas logoneirozei un nav novērojamas neirozei līdzīgās stostīšanās gadījumā.

www.shutterstock.com

Stostīšanās diagnostika un terapija

Runas ritma, tempa un plūduma traucējumus var diagnosticēt audiologopēds, tomēr, ja vecākiem rodas sūdzības par sava bērna runu, tad sākotnēji būtu jāvēršas pie ģimenes ārsta. Stostīšanās gadījumā gan bērna, gan pieaugušā vecumā terapijas procesam varētu tikt piesaistīti vairāki speciālisti: audiologopēds, psihologs un/vai psihoterapeits un neirologs.

Kā jebkura runas traucējuma gadījumā, veiksmes atslēga ir laicīga tā pamanīšana un terapijas uzsākšana. Pie audiologopēda noteikti jākonsultējas šādos gadījumos:

  • ja bērna runā stostīšanās epizodes tiek novērotas ilgāk par sešiem mēnešiem;
  • ja bērna runā stostīšanās epizodes kļūst arvien biežākas;
  • ja bērns runas laikā vai pirms tās kļūst emocionāli uzbudināts, tiek novērotas uzvedības pārmaiņas;
  • ja bērns izvairās no runāšanas vai pats atzīmē, ka runāšana sagādā grūtības;
  • ja ģimenes anamnēzē ir zināmi runas ritma, tempa un plūduma traucējumu gadījumi.

Audiologopēds konsultācijas laikā novērtēs bērna runas un valodas attīstību, izvērtēs stostīšanās izpausmes un to smagumu, kā arī ievāks anamnēzi, iztaujājot bērna piederīgos. Stostīšanās diagnostikā svarīga loma ir arī bērna emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa izvērtēšanai. Nepieciešamības gadījumā var tikt piesaistīts arī psihologs.

Agrīnās attīstības stostīšanās gadījumā laicīga terapija var novērst runas traucējuma saglabāšanos pieaugušo vecumā. Tomēr ļoti liela nozīme terapijas procesā agrīnajā vecumā ir piederīgo apmācībai. Tas nozīmē, ka vecākiem ne tikai kopā ar bērnu būtu jāpilda dažādi audiologopēda ieteikti vingrinājumi, bet, iespējams, jāmaina savs runas stils (piemēram, jārunā lēnāk) un dažādi paradumi ikdienā (jāatbalsta bērns stresa situācijās, jādod ilgāks laiks bērnam izteikties, nesteidzināt viņu utt.). Ja logoneirozes iemesls bērnam ir trauksme un pastāvīgs stress, tad vecāku uzdevums būtu mazināt iespējamos stostīšanās stimulus ikdienā.

Mūsdienās terapijas procesā var tikt izmantotas arī dažādas tehnoloģijas, it īpaši strādājot ar pusaudžiem un pieaugušajiem. Šo tehnoloģiju pamatā ir audiāla atgriezeniskā saite, kas veicina paškontroli un paškorekciju.

Stostīšanos var mazināt arī ar medikamentu palīdzību, taču tādā gadījumā noteikti ir jākonsultējas ar neirologu un ģimenes ārstu. Jāņem vērā, ka jebkurā gadījumā būs nepieciešama arī psihologa un/vai audiologopēda palīdzība.

Logoneirozes gadījumā vienas no efektīvākajām terapijas metodēm ir smilšu terapija (arī mūzikas un mākslas terapija) un dziedāšana.

Stostīšanās emocionālais faktors

Stostīšanās traucējumi, it īpaši pusaudžu un pieaugušo vecumā, var ietekmēt komunikāciju. Cilvēkiem var pat rasties logofobija – bailes runāt, kas klasiski izpaužas kā bailes uzstāties auditorijas priekšā. Šīs komunikācijas problēmas var ietekmēt cilvēka sociālo dzīvi, izglītību un karjeras izvēli. Emocionāli labilākiem cilvēkiem runas traucējumu dēļ var rasties depresija un sociālā trauksme, tāpēc šādos gadījumos primāra būs psihoterapija un visbiežāk audiologopēda palīdzība būs tikai sekundāra.

Populārākie mīti par stostīšanos

Cilvēki, kas stostās, ir ar zemāku intelektu

Logoneiroze nekādā veidā neietekmē cilvēka intelektuālās spējas, un cilvēki ar stostīšanos ir spējīgi strādāt jebkurā sev vēlamā darbā.

Stostīšanos izraisa slikta audzināšana

Bērna runas traucējumi nav vecāku vaina. Lai arī trauksme, ko rada vides apstākļi, var pastiprināt stostīšanos, tā nekad nebūs primārais stostīšanās iemesls.

Stostīšanās ir ieradums, kuru cilvēks var novērst pēc savas vēlēšanās

Lai arī runas veids, kāds ir cilvēkiem, kuri stostās, var veicināt nosacītus runas paradumus, tomēr jāņem vērā, ka logoneiroze ir neiroloģisks traucējums, kuru pēc pieprasījuma (bez terapijas) novērst nevar.

Stostīšanos izraisa “kreiļa” pārmācīšana par “labroci”

Šāda teorija bija ļoti populāra 20. gadsimta sākumā, taču pētījumi liecina, ka tā ir maldīga. Lai gan, ja bērnam skolā vai mājās ir augsts stresa līmenis, kura dēļ bērns atrodas pastāvīgā trauksmes stāvoklī, tas var veicināt stostīšanās simptomu saasināšanos.

Fakti par stostīšanos

  • Stostīšanās visbiežāk parādās bērnībā – vecumā no 2 līdz 5 gadiem.
  • Stostīšanās simptomi gadu laikā var kļūt izteiktāki vai samazināties, kā arī stostīšanās var parādīties pēkšņi, pēc vairāku gadu pārtraukuma.
  • Stostīšanos var ietekmēt ģenētika – ja ģimenē ir kāds, kuram ir runas ritma vai tempa traucējumi, tad ir liela iespējamība, ka šis traucējums tiks pārmantots arī bērniem.
  • Apmēram 1% pasaules cilvēku stostās. Bērnu populācijā stostīšanās ir konstatēta aptuveni 5% indivīdu.
  • Stostīšanās vairāk raksturīga zēniem nekā meitenēm.
  • Kad cilvēks stostās, viņam rodas sajūta, ka viņš nespēj kontrolēt savu runas aparātu. Bieži vien cilvēks spēj paredzēt, pie kuriem vārdiem vai pat skaņām viņam sāksies muskulatūras spazmas, tādēļ bieži vien izmanto sinonīmus, lai izteiktu savas domas bez stostīšanās.
  • 75% gadījumu stostīšanās, kas parādījusies bērnībā, nesaglabājas pieaugušo vecumā (ar nosacījumu, ka laikus tiek uzsākta terapija).
Padalies ar šo rakstu:

Lasi vēl: