eVeselībasPunkts

Vīriešu plikpaurība

Runājot par androgēno alopēciju vīriešiem jeb plaši zināmo plikpaurību, jāatzīst, ka tās dēļ vīrieši visbiežāk zaudē matus. Tiek lēsts, ka ap 70% vīriešu līdz 70 gadu vecumam pakāpeniski zaudē savu rotu šīs matu izkrišanas formas dēļ. Pēc būtības androgēnā alopēcija ir matu izkrišanas veids, ko nosaka sistēmiskie androgēni un ģenētiskie faktori.

Matu izkrišana sākas ar matu atkāpšanos pa deniņu līnijām, pēc tam galvas virspusē matu kļūst aizvien mazāk. Laika gaitā centrālajā daļā mati lēnām pilnībā pazūd, veidojot laukumu bez apmatojuma. Tas pakāpeniski palielinās, līdz saglabājas tikai neliela matu josliņa perifērijā.

Dažu terminālo (normālo) matu pāreja uz vellus (pūku) matiņiem ir fizioloģiska īpašība. Androgēnā alopēcija kļūst par medicīnisku problēmu tikai tad, ja matu izkrišana subjektīvi tiek uzskatīta par pārmērīgu, priekšlaicīgu un traucējošu.

Uzreiz gan jāsaka, ka indivīda attieksme pret plikpaurību robežojas no pilnīgas ignorances un vienaldzības (aptuveni 1/5 daļai vīriešu), līdz trauksmei un pat panikai zaudēto matu dēļ (aptuveni 1/10 daļa vīriešu). Pārējie aptuveni 70 procenti vīriešu izjūt negatīvas emocijas matu zuduma dēļ, kas robežojas no vieglām skumjām aizejošā jauneklīguma dēļ līdz nelieliem traucējumiem pašapziņas sakarā, tomēr pārāk lielu nozīmi tam visam nepiešķir un pieņem lietas, kā ir, jo mīts, ka šī situācija nav labojama, ir joprojām dziļi iedzīvojies sabiedrības apziņā. Nu – neviens nekļūstam jaunāki, un viss. Tomēr jau pašā sākumā gribu uzsvērt, ka androgēnās alopēcijas patoģenēze jau sen ir labi izprasta un radīti medikamenti un metodes šīs problēmas risināšanai. Tādēļ, ja ir kaut vismazākā vēlme matus saglabāt, ar pilnu pārliecību varu teikt, ka mūsdienās tas ir pat ļoti iespējams.

Cīņa ar vīriešu plikpaurību nav nekas jauns pasaulē. Jau senās Ēģiptes papirusos aprakstītas plikpaurības ārstēšanas metodes, piemēram, uz plikās galvas klājot nīlzirga, krokodila, runča, čūskas un kalnu āža tauku maisījumu. Senajā Grieķijā Hipokrats mēģināja glābt savus matus ar opija, mārrutku, baložu izkārnījumu, biešu un garšvielu maisījumiem. Cēzara mīļotā Kleopatra centās viņam palīdzēt, iesakot pašgatavotu līdzekli, kas sastāvēja no brieža smadzenēm, zirgu zobiem un lāču taukiem. Ne Hipokratam, ne Cēzaram matus saglabāt neizdevās. Cēzars, lai slēptu savu matu trūkumu, izmantoja lauru vainagu, jo mati tika uzskatīti par vīrieša spēka un varas simbolu un to trūkums varēja tiešām kaitēt tēlam.

Vēlāk kā līdzeklis plikpaurības ārstēšanā tika izmantota arī čūsku inde un indiešu tējas. Attīstoties tehnoloģijām, matus mēģināja ataudzēt ar Thermocaps – sildošām cepurēm un pat vakuumierīcēm, kas viss diemžēl neko nelīdzēja.

https://www.shutterstock.com/

Attīstoties zinātnei un izpratnei par hormonālo sistēmu, bioloģiskiem procesiem un mikrobioloģijai, ir noskaidrots, ka hormons, kas veicina matu zudumu pēc vīrišķā tipa, ir testosterons. Mata saknītes šūnā ir specifisks ferments – 5-alfa-reduktāze, kas šūnā nokļuvušo hormonu pārvērš tā aktīvajā formā – dihidrostestosteronā, kas savukārt, iedarbojoties uz kodolā esošiem gēniem, nomāc matu augšanu.

Klasiskais simptoms androgēnas alopēcijas gadījumā nebūt nav matu izkrišana – parasti tie vīrieši, kas atnāk pie trihologa ar sūdzību par matu zudumu, saka, ka mati nekrīt un nekad nav īpaši krituši, bet tie laika gaitā ir kaut kur pazuduši. Tas saistīts ar to, ka hormonu ietekmē mats izsīkst un miniaturizējas – laika gaitā kļūst arvien smalkāks, līdz pārvēršas par niecīgu pūciņu – vellus matiņu, ko var saskatīt tikai trihoskopijā. Ja ārsts veic biopsiju, tad pat uz visplikākās galvas ādas vietas histoloģijā var atrast miniaturizētas matu saknes, taču normālu, pilnvērtīgu matu šāda saknīte vairs saražot nevar.

Tas ir iemesls, kāpēc svarīgi pievērst uzmanību problēmai tad, kad tā ir sākuma stadijā – tikko sāk samazināties matu apjoms. Saglabāt matus, kad tie vēl ir pietiekami daudz, ir salīdzinoši vienkārši, savukārt atgriezt tos uz plikas galvas visbiežāk var tikai jau ar matu transplantācijas palīdzību.

Runājot par ārstēšanu, tās izvēle parasti atkarīga no pacienta matu apjoma zuduma pakāpes, ādas stāvokļa galvas matainajā daļā, citām veselības problēmām, medikamentiem, ko pacients jau lieto, un pacienta mērķa – vēlmes atgūt kuplos matus vai saglabāt esošos. Šobrīd jau ir iespējams veikt ģenētiskos testus, kas palīdz noteikt iedarbīgāko medikamentu izvēli konkrētajam pacientam. Ar šī testa palīdzību iespējams izvēlēties tos preparātus, kas būs efektīvi, un izvairīties no zāļu lietošanas, no kurām nebūs efekta.

Ņemot vērā faktu, ka katram medikamentam iespējamas blaknes, un parasti androgēnās alopēcijas gadījumā tie jālieto ilgstoši, ir lietderīgi zināt, ko lietot nav vērts. Piemēram, minoxidil ir viens no ieteiktākajiem preparātiem visās androgēnās alopēcijas ārstēšanas vadlīnijās. Minoksidila pozitīvā ietekme uz matu augšanu galvenokārt ir saistīta ar tā metabolītu minoksidila sulfātu. Enzīms, kas ir atbildīgs par tā pārveidošanu, ir sulfotransferāze, kas atrodas matu folikulos. Tieši šī enzīma klātbūtne nosaka, vai minoksidils konkrētajam indivīdam būs iedarbīgs. Indivīdiem ģenētisko īpatnību dēļ tā daudzums atšķiras, un daļai pacientu matu folikulos tā nav, tāpēc minoksidils pēc tā uzklāšanas uz ādas netiek pārvērsts tā aktīvajā formā minoksidila sulfātā un šiem pacientiem no šī preparāta nekāda efekta nebūs. Ņemot to vērā un pielāgojot individuālu ārstēšanu, balstoties uz pacienta ģenētiskajām īpatnībām un ārstējošā ārsta pieredzi, var sasniegt ļoti labu terapijas rezultātu.

Androgēno alopēciju ārstē gan ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem (finasterīdu un dutasterīdu), kas mata saknītes šūnā bloķē testosterona pārveidi dihidrotestosteronā, līdz ar to pasargājot matu no šī aktīvā hormona iznīcinošās iedarbības, gan ārīgi lietojamiem līdzekļiem. No ārīgi lietojamiem preparātiem vēlreiz jāpiemin minoksidils, kas stimulē matu augšanu, kā arī kosmētiskie ārstnieciskie losjoni (Deltacrin forte, Capixyl u. c.), kas parasti satur no palmas Saw Palmetto iegūtu antiandrogēnu – vielu, kas kopā ar citiem ekstraktiem sargā matu no hormonu ietekmes, uzlabo asinsriti ap matu saknītēm un uzlabo saknīšu trofiku.

Klīniskos pētījumos ir pierādīta arī zemas intensitātes lāzerterapijas (Low Level laser therapy – LLLT) efektivitāte. Vitamīnu lietošanai androgēnās alopēcijas gadījumā nebūs tiešas nozīmes, jo tie nekādā formā no hormonu ietekmes matu nepasargās, tomēr tos (piemēram, EffluviumTM) parasti nozīmēju, lai augošajam matam nekā netrūktu un tas būtu nodrošināts ar augšanai nepieciešamajām vielām. Šo metožu kombinācija palīdz gan saglabāt matu apjomu, gan nedaudz to uzlabo. Tomēr visiedarbīgākās un šobrīd pasaulē plaši atzītas kļūst reģeneratīvās matu apjoma uzlabošanas metodes – PRP (ar trombocītiem bagātinātas plazmas injekcijas) un cilmes šūnu terapija (piemēram, Rigenera).

Savā vairāk nekā 20 gadu ilgajā praksē man ir bijis daudz pacientu, kas ārstēšanas rezultātā ir saglabājuši matus, neraugoties uz to, ka gan viņu tēvi, gan vectēvi bijuši plikpauri, tāpēc ar pilnu pārliecību varu teikt – šajā situācijā viss ir paša vīrieša rokās. Galvenais ir motivācija un neatlaidība. Tādēļ, ja pastāv iedzimts risks kļūt par plikpauri, taču ir vēlme matus saglabāt, ārstēšana trihologa uzraudzībā jāuzsāk savlaicīgi. Ārsts veiks nepieciešamos izmeklējumus, nozīmēs terapiju un kontrolēs ārstēšanas gaitu un rezultātu. Savukārt, ja cilvēks ir tajā nelielajā androgēnās alopēcijas skarto vīriešu skaitā, kam šis stāvoklis bažas nerada, nav vērts sevi apgrūtināt ar ārstēšanos, jo, kā rāda prakse, ja nav motivācijas, tad ārstēšana parasti nav sekmīga nelīdzestības dēļ. Svarīgi ir jau laikus noskaidrot – “kā es varētu izskatīties bez matiem, un vai tas mani patiešām apmierinās?” – un tad pieņemt savu pareizo lēmumu matu saglabāšanas jautājumā.

Padalies ar šo rakstu:

Lasi vēl: